Kalnu ezers
Kaut kur Tatros, Polijas pusē, ja esi kādus 9 kilometrus kāpis pa lēzenu ceļu augšup, vismaz divarpus kilometru augstumā ir neliels kalnu ezers ar skaidru, skaistu ūdeni, kalnu grēdu vidū, kuru galotnēs vēl vasarā spoguļojas sniegs. Tas ir auksts un skaidrs, tajā atspīd koki un mākoņi. Dažās vietās ezera spogulis kļūst ļoti tumšs - tur ir tās dziļākās vietas. Pavasaros pāri plosās vēji, vasara visapkārt zied puķes, rudenī viss iekrāsojas dzeltenīgi sarkanos toņos. Ziemā ledus un sniegs ezeru piepilda pilnu līdz malām. Tajā satek no kalniem viss lietusūdens un kūstošie sniegi. Mazie strautiņi pavasaros pārvēršas lielās straumēs, kas traucas ezerā iekšā, bet no tā izplūst citi strautiņi, citas - arī pavisam lielas straumes, - kas nes ezera ūdeni lejā līdz pat auglīgajiem laukiem plašajās piekalnēs. Viss, kas no kalnu ezera dodas lejup, urdzēdams un šalkdams, palīdz kaut kam tur augt, kam kalnu akmeņos nav iespējams augt un par ko pašam kalnu ezeram nav ne jausmas, kam var viņa ūdeņi palīdzēt augt. Pati daba tur savās rokās to, lai ezers nepārplūstu, neapludinātu krastus, lai tas kā pārrauts dambis negāztos lejā no kalniem.
Kalnu ezers esam arī mēs.
Mūsu iekšējā pasaule ir kā ezers, kurā saplūst kopā visas mūsu jūtas. Tur - šajā ezerā - viļņojas mūsu priecīgums un bēdīgums, satraukumi un atvieglojumi, tur ir mūsu bailes un niknums - viss gaišais un tumšais, visi mūsu dvēseles gadalaiki, visas naktis un dienas, visas krēslas un cerīgie rīti. Mūsos ir iekšējs ezers, līdz malām pilns. Un šajā ezerā visu laiku kaut kas ieplūst no jauna. Kaut kas notiek, un mūsos ieplūst jauns prieks. Kaut kas cits notiek, un mūsos ieplūst jaunas bažas. Kaut kas vēl notiek, un mūs saviļņo spēcīgs niknums. Kaut kas vairs nenotiek un nav, un mūsos ieplūst bēdas. Dažādi strautiņi un pat spēcīgas straumes mūsos to visu ienes. Un ezers pildās un pildās.
It īpaši tad tas pildās, kad apkārt notiek kas draudīgs. Kad plosās kaut kur puteņi un krusas, pārāk ātri kūst tas, ko bijām domājuši, ka tas nekad nekusīs un nebeigsies. Kad vētras saviļņo ezera spoguli. Kādreiz tas pildās tik strauji, ka jūtam - tūdaļ, tūdaļ “katliņš” būs pilns, dambis tiks pārrauts, un mēs kritīsim nekontrolējamā turbulencē.
Kad mūsu iekšējā pasaule ar jūtām, emocijām, ar bailēm, bēdām un niknumu pildās strauji, ir divkārt jādomā par tiem strautiņiem un tām straumēm, kuras varētu to visu nest lejā, prom, tālāk. Mūsu dvēseles ir pilnas šādiem strautiņiem, tik nereti no tiem pāri palikušas tikai sausas gultnes, jo nezin kāpēc cenšamies visu paturēt sevī, visu uzkrāt, un nemaz nepadomājam, ka vienā brīdī vadzis var lūst. Bet mums pieder gan ezers, gan strautiņi, tāds kā vesels strautiņu kapilārs, tīmeklis, vesela strautiņu bagātība, pa kuru var doties tālāk tas, kas mūsos uzkrājies, doties tālāk, lai mūsu dzīves neaizsērētu, nesāktu mūs pašus žņaugt, lai nesmeltos ūdens mutē, lai mēs paši sevī nenoslīktu, lai neieslīgtu sevī kā purvā. Vai šos strautiņus sauc par kustēšanos, staigāšanu, izskriešanos, vai par izraudāšanos, izkliegšanos, izelpošanos, vai par izrunāšanos, izdziedāšanos, apkampšanos ar citiem, vai kā citādi, bet tādi strautiņi mums ir daudzi, pati mūsu daba, jā, Dievs, tos mums ir devis.
Lai mēs neko nenobloķētu, nepārvērstu dzīvo, skaidro, tīro kalna ezera ūdeni par sastāvējušos dīķi. Lai mūsu jūtas varētu plūst, lai mūsu dzīve varētu plūst, jo tikai dzīvi un dzīvīgi mēs varam visvairāk palīdzēt un atbalstīt, būt jēdzīgi kopā ar tiem, kuriem mūsu klātbūtne tagad vajadzīga kā nekad iepriekš. Arī slimnīcas sienās mūsu dzīve var un drīkst plūst. Arī te mēs drīkstam būt dzīvi.
Arī, kad esam tik bēdīgi kā vēl nekad. Mēs drīkstam būt bēdīgi. Jo bēdīgums nav tikai sejas izteiksme vai bezpalīdzīgums, nē. Bēdīgums patiesībā ir mūsos katrā esošā spēja, kā mēs tiekam galā pārmaiņām un zaudējumiem, tā ir iedzimta spēja - kā spēja runāt, tikai - tā mums visiem jāattīsta.
Jā, būt bēdīgam ir OK. Jo bēdas ir spontāna, dabiska, normāla un pašsaprotama mūsu organisma atbilde, mūsu personības atbilde uz visa veida pārmaiņām. Ja mēs šo spēju attīstām, mūsos aug dzīvīgums - ķermenī un dvēsele. Un kļūst vieglāk elpot.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
