Rūdolfs

Rūdolfam ir deviņi gadi, un viņš pasauli redz citādāk. Zēnam ir autiskā spektra traucējumi un diagnoze – smaga garīgā atpalicība. Ziedotāju atbalsts akcijā “Eņģeļi pār Latviju” Rūdim ļauj apmeklēt ABA terapiju, kas viņa attīstībā spēlē milzu lomu.

Kad Rūdolfs piedzima, viņa tētis Norberts, izbijis policists, nolika malā uzplečus un devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt, sākoties skolas gaitām, Norberts pieņēma lēmumu doties izdienas pensijā un visu savu dzīvi veltīt Rūdolfam un citiem bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība.

Atceroties Rūdolfa diagnozes noteikšanas laiku, Norberts nopūšas un norāda – viss sākās, kad dēls uzsāka bērnudārza gaitas.

“Sākām ievērot, ka bērnam nav acu kontakta. Mēs tam nepievērsām būtisku uzmanību un palaidām viņu bērnudārzā. Pēc laika audzinātājas sāka norādīt, ka bērns atsvešinās, ka it kā nedzird. Tas sāka radīt pirmās bažas un uztraukumu, ka izskatās – te varētu būt runa par autisko spektru. Tas bija pirmais šoks – smaga garīgā atpalicība. Kā dzīvot tālāk?” atminas Norberts.

Kopš brīža, kad tika noteikta diagnoze, ģimene ir darījusi visu, lai mazajam puikam palīdzētu. Tētis citu pēc cita sauca omītes, opīšus, draugus, skolotājus, terapeitus, kas nākuši un nāk talkā, lai bērnam palīdzētu.

“Šoks bija, bet tam ir jātiek pāri. Ar mūsu tikšanu pāri, arī sabiedrība tiek pāri,” uzsver Norberts.

Rūdim, līdzīgi kā citiem bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, ir novirzīta arī “Eņģeļi pār Latviju” ziedotāju palīdzība. Tā ļāvusi apmeklēt ABA terapiju, kas attīstībā spēlē milzu lomu.

“Šobrīd ar runāšanu ir grūti, bet viņš cenšas. Viņš cenšas atdarināt, strādāt spoguļattēlā, mēģina lasīt, pats rakstīt. Ir zināma veida progresi, taču tas atkal ir darbs, kurā iesaistīta skola, logopēds, asistents, ABA terapija un otrādi. Pa vidam arī tētis, mamma, ome, krustēvs un krustmāte,” skaidro Norberts.

Katrs solis uz priekšu ir milzīgs sasniegums, tostarp tas, ka Rūdolfs mācās 2. klasē. Viņa mācības ir citādākas nekā citiem klasē, bet kopā ar asistentu Rūdis piedalās mācību procesā un nebaidās no klasesbiedriem. Viņu uzslavē arī sporta skolotāja un skolasbiedri, taču aiz katras šķietami vieglās darbības slēpjas milzu darbs vairāku gadu garumā.

Rūdolfa mieru jebkurā brīdī var iztraucēt kāds neierasts ielas troksnis vai neplānota darbība. Tas mazajā puikā var radīt satraukumu un emociju vilni. Tētis ar lepnumu skatās uz dēlu un zina, kad Rūdolfs izmanto iemācītās un uztrenētās prasmes.

“Tas, ka viņš būs sabiedrībā, viņš būs iedrošināts, vecāki un sabiedrība būs iedrošināti viņus sadzirdēt – tas būs mans vislielākais apbalvojums. Nav parastie, neparastie, autiskais spektrs, funkcionālie traucējumi, nedod Dievs vēl kādas citas likstas! Viņi visi ir mūsu bērni, un par viņiem mums ir jāstāv un jākrīt,” uzsver tētis Norberts.

Par savu aizraušanos jau no maza vecuma Rūdis izvēlējies hokeju. Slidas viņš nēsā katru mīļu brīdi – pārmaiņus skrituļslidas, daiļslidošanas un hokeja slidas. Ledus hallē un uz ledus zēns jūtas kā mājās, tādēļ tētis viņu arī nebaidās uz mirkli atstāt vienu. Rūdolfs zina, kur jāiet un kas jādara.

(ja video atskaņotājs nedarbojas, stāstu varat noskatīties, klikšķinot uz TV3 Play logo augšējā kreisajā stūrī)