Bēdas

Bēdas par to, ka dzīve, iespējams, vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija, nav tikai kāds tavs emocionāls stāvoklis, kuru jāgaiņā projām. Bēdas bieži ir arī vajadzīgas, tām ir sava vieta un sava dzīve. Tās vēlās, lai tu tās izdzīvotu – nevis paliktu zem akmens. Jo nav jau dziesmu, ko dziedāt, tam pāri ejot.. Jo bēdas ir kā mazs bērns, kas kliedz un raud, un tad, paņemts rokās, norimst un nomierinās - kaut uz īsu brīdi.

            Kad esam zaudējuši daļu no iepriekšējās dzīves, viena mūsu vajadzība ir – lai mūs pieņem un lai mūs saprot – ar visām emocijām, kurās esam nonākuši. Bieži vien mēs jūtamies nesaprasti tieši tāpēc, ka apkārtējie nesaprot, ignorē, apspiež mūsu emocijas. “Kuš, kuš” – viņi saka, nav jau tik traki, citiem ir vēl trakāk. Vai arī - “neesi tik bēdīgs” vai “nedomā par to tik daudz”, vai kādreiz vienkārši pasaka – “neraudi” un stiepj mums pretī papīra salveti. Šādi vārdi un šāda attieksme mūs satracina divkārt, jo tas nozīmē, ka mēs netiekam ņemti nopietni. Varbūt tā ir pirmā lieta, kas ir jāpieņem – tagad šad un tad būs brīži, kad mēs tā jutīsimies, ka mūs nesaprot, ka mūs nedzird, ka mūs neredz. Būs tādi brīži un būs tādi cilvēki.

            Bēdām ir nepieciešama atļauja bēdāties. Un bēdām ir tiesības bēdāties. Ja tās ir atnākušas, ja tās sevi ir pieteikušas, tad tām ir jāļauj būt. Ne visām bēdām tiek dota šāda atļauja no apkārtējiem. Kādreiz citi iedomājas, ka viņi zina labāk, par ko ir jābēdājas un par ko nav. Bet viņi nezina.

            Tāpēc atbildība par savām bēdām, tās izbēdāt un izdzīvot, mums ir jāuzņemas pašiem. Neviens mums nedrīkst noteikt, kad raudāt un kad neraudāt, kad bēdāties un kad nē, kad justies tā vai citādi un kad nejusties.

            Bēdas ir kā tuksnesis, kas tev jāšķērso. Tajā tu sastapsi arī daudz oāžu – arī cilvēku izskatā. Un kaut kad bēdas beigsies. Kaut kad priekšā parādīsies zaļojošāks apvārsnis. Taču tuksnesi šķērsot var tikai ar uzticamiem draugiem, tāpēc tu pats vari izvēlēties, ar ko. Tev ir tiesības noteikt, kas būs tavas bēdu karavānas biedri un draugi. Neviens cits.

            Un šī bēdu karavāna arī kaut ko nes. Tajā ir kāds zelts, kādas mirres, kāds vīraks – dzīvei, kas vēl tikai kādreiz, iespējams, būs.

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja