Būt vienam
Kad dzīvē jau ilgāku laiku joprojām ar mums notiek kas tāds, kas to apgriezis kājām gaisā par 180 grādiem, nereti var rasties sajūta, ka ar pārāk daudz ko nu jātiek galā vienam vai vieniem. Tik daudz kas ir uzgūlies pleciem, jauni pienākumi, pavisam citādāka ikdiena, atbildības, kuras iepriekš pat sapņos nerādījās.
Tad ir vērts šad un tad pārdomāt – vai es esmu iepretī tam visam viens, vai arī jūtos vientuļš. Robeža starp šiem abiem ir smalka. Būt vienam nozīmē – spēt izturēt sevi. Bez citu cilvēku klātbūtnes, bez dažādiem uzmanības novērsējiem, spēt izturēt sevi – kad viss ir kluss, apstājies, mierīgs vai trauksmains. Bieži vien tie ir tādi vienatnes mirkļi, kas nevis izsmeļ, dara grūtsirdīgu un bezpalīdzīgu, bet kļūst par spēka avotu. Arī es sev varu būt par spēku.
Bet vientulība ir sajūta, ka visi tevi ir atstājuši. Un dažkārt ne tikai visi, bet arī viss – uzticēšanās dzīvei, patvēruma sajūta, arī Dievs un līdz šim palīdzējusī ticība. Vientulību rada tas, ka no dzīves pazūd cilvēki. Ir tādi, kuri uzrodas no jauna, iemirdzās kā negaidītas, jaunas zvaigznes tavā sarežgītajā ceļā, bet ir tādi, kuri izgaist, izplēnē – kas nezina, ko teikt, ko darīt, kas baidās, kas runā muļķības un beigās izvairās pat satikties. Dažkārt arī mums pašiem nav laika turpināt kopt daudzas līdzšinējās draudzības, un, jāsaka atklāti, daudzas šo draudzību izpausmes nu šķiet tādas kā banālas, seklas, lieka laika pavadīšana. Kad dzīvē ienāk grūti dziedināma slimība, dzīve padziļinās, tā izgrauž jaunas gultnes, rada jaunas takas tur, kur vecās vairs nespēj nekur vest. Vientulība ir skarba. Kad tāds jūties, tu drīksti par to būt dusmīgs un bēdīgs. Un neatstāt šo sajūtu pie sevis. Jo tas nav vienkārši nevienam – tu domāji, ka dzīve būs kā upe, kas lēni, apdomīgi plūdīs, slīdot cauri skaistām ainavām, bet tā izrādījās biedējoša kalnu upe, kas gāžas ūdenskritumos un slēpj sevī zemūdens akmeņus un krāces.
Taču arī šādām upēm ir paradums ik pa brīdim nonākt mierīgākos ūdeņos. Kad tu jūti, ka krāces rimušas un iestājies lielāks miers, tu vari izlemt pakavēties šajā negaidītajā mierā. Tev nav obligāti tūdaļ jāsteidzas tālāk. Tu drīksti atrast laiku un vietu, kur esi viens. Kur viss cits atkāpies – kaut uz mirkli. Kur tu vari uz brīdi pievērsties kam pavisam citam.
Bībelē ir stāsts par sabatu – laika sprīdi, kurā tu visu esi atstājis savā vaļā. Jo tas viss nemaz nav tavā kontrolē, tevis uzmanīts, tevis pārraudzīts. Tas viss kādu laika sprīdi var iztikt viens pats, bez tevis. Bet tu bez sevis nevari. Tev ir pašam jāatrod brīži, kurā esi viens pats. Vienatnē nevis vientulībā. Arī tā ir tava atbildība.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
