Gavēnis

Tagad esot gavēnis. Daudzi šajā laikā - septiņās nedēļās līdz Lieldienām – no kaut kā atsakās. Ritināt feisbuku, aprunāt citus, ēst šokolādi vai atsakās no kādiem citiem nelieliem anestēzijas brīžiem, kurus sev radām, lai uz mirkli izolētu sevi no sāpēm.

Kādreiz es aizdomājos par gavēni, kas ir no otras puses. Tie brīži dzīvē vai laiki, kuros jūtam – ir tā, it kā kaut kas būtu atteicies no mums. Kad ir pazudis prieks. Vai brīvais laiks vakaros sēdēt un kopīgi kaut ko darīt, nedomājot par neko. Vai miers – nedomāt par to, ko nesīs nākamā diena – labu vai ļaunu. Kad kaut kur tālu ir palikušas mājas un dienu no dienas laiks jāpavada slimnīcas palātā. Kad, šķiet, no mums sāk atteikties dzīve, kāda tā varēja būt, ja nebūtu noticis šis.

Kad dzīvē pienācis šāds laiks, tad visas runas par to, ka vēl no kaut kā jāatsakās, sāk sāpēt. Nopietni? Mums palīdzēs atteikšanās no snikera? Vai feisbuka, kurš kļuvis par vienīgo saiti, kas vēstī – mēs neesam palikuši vieni ar šo visu. Atteikties no tām nelielajām komforta saliņām, kuras mūs tur, lai izdzīvotu šo dienu? Mums vēl vairāk ir jāpārskata savs dzīvesveids? Nepietiek ar to, kā mūsu līdzšinējo dzīvesveidu pati dzīve ir izpurinājusi? Nē, tāds nav gavēnis, kurš tīkams Dievam, nekad nē. Tādas septiņas nedēļas mums šogad nederēs.

Mums vajag citādākas! Tā vietā, lai vēl no kaut kā atteiktos, neatteiksimies pamanīt labo, draudzīgo, skaisto, brīnišķīgo tajā ikdienā, kāda mums nu katram ir – varbūt tā? Šajā ikdienas nežēlīgajā haosā. Ir dienas, kad to pamanīt nav grūti, bet citās ļoti. Dažas dienas ir arī šausmīgas. Ir dienas, kurās mēs negribam nevienu lūgšanu noskaitīt, bet gan apēst jauno ekselences tiramisū saldējumu. Un tas ir pilnīgi pieņemami, ēst to saldējumu, tas ir labi un saprotami. Tas uz brīdi iedarbojas, vismaz uz dažām minūtēm.

Varbūt mums vajag šādas atlīdzības?

Visā šajā dzīves trakumā mums vajag minūtes, kurās mēs turpinām žēloties vai turpināt uz kādu dusmoties. Vai turpināt stāstīt stāstu, cik esam aizvainoti. Un attaisnot sevi, ka neesam izdarījuši to vai citu, jo diena bija vienkārši draņķīga. Un mums ir vajadzīgas minūtes, kurās mēs atsakāmies no kaut kā ļoti veselīga. Mums ir vajadzīgas šādas atlīdzības.

Šajā nedēļā viens cilvēks man teica, ka viņš ir beidzot pirmo reizi mūžā saņēmis atļauju justies draņķīgi māmiņdienā, jo viņam nekad ar savu mammu nav gājis labi. Kad visapkārt visi liek saldas bildes un jūsmīgus izsaucienus, šis cilvēks drīkst justies draņķīgi un viņam nav par to jājūtas vainīgam. Arī tā ir maza atlīdzība.

Kad visu to sev ļaujam, mēs iegūstam daudz lielāku spēju ieraudzīt to, ko vēl ieraudzīt ir prieks. Kaķi, kas uzmanīgi zogas gar pretējās mājas sienu. Tālumā koki, kuros parādījušies pumpuri, kurus no tāluma neredzam. Tramvaja skaņas līkumā. Mazās baznīciņas zvani svētdienās pirms deviņiem. Saule, kas iespīd logā. Tas viss jau arī ir - lūgšana. Tas viss noņem mazu slāni starp to, kas ir ar mani, un to, kas ir patiesībā.

Mēs neizliekamies, ka pasaule ir labāka nekā tā ir. Mēs tikai mēģinām nepalaist garām to, ka pasaule bieži vien ir daudz labāka, nekā mēs jūtam.

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja