Kā dzīvot, kad viss mainās
Dzīve ir pārmaiņas. Dzīve dod un dzīve atņem, un dažkārt mums iemetas pakrūtē dūrējs, mēģinot tikt visām pārmaiņām līdzi. Pārmaiņām pasaulē, pārmaiņām mūsos, mūsu bērnos. Ja jūtam, ka tas nav viegli, ir labi zināt, ka tādi mēs nebūt neesam vienīgie.
Bībelē ir stāsts par kādu cilvēku, ubagu, kurš piedzimis akls, piepeši ieguva redzi. Un nespēja tikt tam līdzi – ne viņš, ne viņa vecāki, ne viņam apkārtējie cilvēki – šai negaidītajai pārmaiņai. Diez vai mēs piedzīvosim dzīvē ko tik dramatisku – stāstā aprakstīts, ka Jēzus viņu satika, spļāva zemē, ar dubļiem, ko radīja siekalas sajaukušās ar zemi (ko gan par to teiktu infektologi un darba drošības speciālisti?), iezieda viņa acis un, piepeši cilvēks redzēja!
Tādas lietas laikam notiek tikai Bībelē.
Bet varbūt arī mums katram dzīvē ir kāds izšķirošs brīdis – kāds ieguvums, kāda diagnoze, kāda piedzimšana vai kāda nomiršana, kāda mīlestība, - kura uz visiem laikiem iezīmē robežu starp “pirms un pēc”. Tie, kas mēs bijām pirms, vairs nekad nebūsim tagad – pēc. Cilvēks, kurš pamodās pasaulē, kura pārpludināta krāsām, gaismām, sejām, vairs nekad nevarēs dzīvot kā akls, atgriezties tumsā. Kad viņš bija akls, vienīgais, kā varēja izdzīvot, bija ubagojot. Neko citu cilvēks nemācēja. Vai viņam tagad atgriezties savā ubaga vietā un to turpināt? Kad pārmaiņas ir tik biedējošas, ierastais var šķist vienīgais drošais patvērums. Jēzus, viņam acis atverot, bija iegrūdis cilvēka dzīvi haosā. Apkārtējie par šādu pārmaiņu nebija priecīgi. Tie, kuru labā aklais bija strādājis, arī. Viņa ģimene arī. Tie, kuriem vajadzēja par šo visu priecāties, noraidīja viņu. Visi viņu dzina prom - kā mazo pērtiķīti Pančo. Neviens nepieņēma šī cilvēka jauno versiju, visi cerēja, ka atgriezīsies vecā, agrākā, arhivētā. Ka atkal viss būs pa vecam, kā bijis.
Taču tā vairs nekad nebūs. Un par to ir lielas sāpes.
No sāpēm šodienas cilvēks cenšas izvairīties kā vien spēj. Pret sāpēm mums ir tūlītēji līdzekļi, kuriem iedarbojoties, sāpes vairs nejūtam. Taču patiesi lielas sāpes tie nespēj nomākt. Tās sāpes, kas ir iekšpusē, sirdī. Kad sāpes nerimst, tad varam sākt meklēt to nozīmi. Tās kaut ko mums grib vēstīt. Sāpēm ir stāsts. Varbūt tikai sāpes izstāstot, tās rimst? Kad to, kam sāp, paņemam rokās, šūpojam, tam dziedam, stāstām. Vai mums ir vieglāk panest sāpes, kad tiekam mīlēti? Bet varbūt mīlestība nemaz nav iespējama bez sāpēm?
Daudzi saka – vienīgais nemainīgais šajā pasaulē ir pārmaiņas. Un pārmaiņas – ja tās patiešām tādas ir – vienmēr rada sāpes. Tomēr šajā pasaulē ir kāds cits, daudz dziļāks un visu vēl vairāk aptverošāks nemainīgums, kāda cita konstante, un tā ir – mīlestība. Tā vienmēr ar mums runā, tā mums stāsta, tā mūs apkampj un vēstī, kas mēs esam arī tad, kad dzīve mainās tā, ka nespējam tai izsekot līdz. Mīlestība, kas mūs mīl visās mūsu versijās, arī tajās, kas vēl būsim. Mīlestība, kas neaizsargā mūs no pārmaiņās, bet esot ar mums kopā, atbalstot mūs tad, kad tās notiek. Kas ir ar mums visās dienās, ne tikai tajās, kas pagājušas.
Tā mūs mīl no pirmās reizes, kad ieelpojām. Tā, kura mūs mīl, kad mūs pieķēra paņemot to, kas nav mūsu. Vai, kad satikām savu pirmo draugu vai iemīlējāmies. Tā mūs mīl no dienas, kad sapņojām par visu, kas būs, līdz dienai, kad piezvanīja onkologs. Tā mūs mīl no dienas, kad nespējām apstāties raudāt, līdz dienai, kad sākām dzirdēt putnu balsis kokos aiz loga. Līdz pat tai dienai, kad ieelposim pēdējo reizi.
Kad esam slimnīcā, kur viss tiek mērīts un pārmērīts – mūsu sirds, elpa, mūsu asinis un šūnas, mūsu eksistence tiek reducēta līdz skaitļiem, ir ļoti svarīgi nepazaudēt to dimensiju mūsos, kas ir kas vairāk par kailo dzīvību. Dzīvi veido nevis mērījumi, bet stāsti. Nevis skaitļi, bet vārdi. Un katru dienu, katru dienu mums ir jāveic šis smagais un nozīmīgais ceļš – no skaitļiem, kas zib ekrānos un nofiksēti papīros, uz vārdiem un stāstiem, kuros viens otru turam, nesam, mīlam, apskaujam.
Tikai tā mēs varam joprojām dzīvot.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
