Ka paralizēti

Pirmā reakcija uz kaut ko neaptveramu, bieži ir sastingums, iekšējā un nereti arī ārēja nespēja pat pakustēties. Arī, kad pirmā nolēmētība, pirmais šoks ir garām, sastinguma sajūta paliek. Ar to kaut kas ir jādara, jo pati no sevis tā arī var nepāriet. Un viens no veidiem ir kustēšanās. Arī ārēji. Varbūt esat novērojuši, ka dažkārt kādas idejas un risinājumi rodas tieši esot kustībā. Kad sevī kaut ko izkustinam, kaut kas cits sakustina un izkustina mūsu izjūtu. Ārējā kustība un iekšējā kustība ir savienotas kopā. Es te domāju tādu kustēšanos kā vienkāršu staigāšanu – bez pārlieku saspringuma, uzstādītiem soļu skaita mērķiem, bez intensīvas fitnesa, aerobikas vai skrejceliņa. Mazas, nelielas pastaigas – no viena slimnīcas parka malas līdz otrai, apkārt pa Robežu ielu un pie Olīvu ielas atpakaļ. Līdz Torņakalna baznīcai, apkārt tai un pa Vienības gatvi atpakaļ – tas jau būtu gandrīz vai kā maratons. Dažkārt labi ir arī vienkārši iziet laukā un pasēdēt uz soliņa. Cita starpā, aiz Torņakalna baznīcas ir šūpoles, tās arī var kaut ko tevi sašūpot un izšūpot, kaut ko iestrēgušu un sastingušu.

            Katram ir savs ceļš. Un, kad kaut kur ejam pastaigāt, arī mūsu dvēsele sāk labāk saprast – arī tas, kas ar mums šobrīd notiek, ir ceļš. Arī tad, kad viss ir apgriezies otrādi, tu pats vari palikt uz kājām. Un spert saudzīgi vienu vai otru soli uz priekšu.

            Saudzīgi. Tas ir atslēgvārds. Kad esam sastinguši, tad tikai saudzīgi un pamazām, mēs varam atkal sev palīdzēt nonākt kustībā.

 

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja