Kad esam noguruši
Tā ir ievirzījies, ka ar dzīves negatīvo pusi man ir bijis jāsastopas biežāk kā ar pozitīvo: priecīgo, veiksmīgo, nenobružāto, nesalauzto. Arī ar to, cik ļoti mūs, kā cilvēkus negatīvais nomāc, sāpina, dara bažīgus, izmisušus, bezcerīgus. Dzīve – kuru esam pieraduši dzīvot un kuru dzīvo cilvēki mums apkārt – bieži vēlas tikai pozitīvo, skaisto, veiksmīgo. Uz to apzināti un arī neapzināti tiecamies, to vēlamies, par to sapņojam, pēc tā ilgojamies.
Cilvēki alkst sasniegt vairāk, izgudrot ātrāk, visu salabot pēc iespējas drīzāk, jau rīt atkal jau “būt uz strīpas”. Modes vārds ir – “dzīvīgums”. Mums ir jābūt dzīvīgiem, vitāliem, nenogurdināmiem, un, ja tā būs, tad arī mūsu dzīves būs pozitīvas, vērtīgas, kurās pamostoties no rīta ar prieku dosimies iekšā. Mūsu laikmets vēlas, lai pēc iespējas viss būtu tikai labi. Mums ir nenogurstoši pie tā jāstrādā, lai labā būtu ļoti ļoti daudz.
Taču – kā saka filozofs Bjon Čhol Hans – mūsu dvēsele nav nenogurstoša. Tā ir nogurdināma. Un kad nogurdināma dvēsele cenšas kļūt nenogurdināma – tā piedzīvo dvēseles “infarktu.”
Jēzus saka ļoti neparastus un dīvainus vārdus – “laimīgi garā nabagi”. Jau vairāk nekā 20 gadsimtus teologi un filozofi ir mēģinājuši šos vārdus saprast. Bet varbūt tie nozīmē – tad, kad esi noguris, izsīcis, kad vairs nav spēka, kad esi iekšēji vājš un nabags – tas nenozīmē, ka esi nelaimīgs, ka ar tevi ir slikti. Būt izsīkušam, nespēt, nevarēt, negribēt, būt pārgurušam – tas ne vienmēr ir kaut kas negatīvs, stāvoklis, no kura pēc iespējas ātrāk jātiek ārā.
Bībelē ir stāsts par Sabatu – laiku, kad cilvēks ir apstājies darīt jebko. Kāpēc viņš ir apstājies – kādreiz ne tikai tāpēc, ka ir atnākusi brīvdiena, vai ka kaut kur augšā noteikts, ka nevar neko darīt, nedrīkst – kā tas bija Jēzus laikā šajā vienā nedēļas dienā. Te nav runa par nedēļu, bet par to, ka mūsu dzīvē regulāri pienāk dienas, kurās vairs nespējam neko. Sabats nereti neatnāk caur kalendāru, bet gan caur dzīvi. Pienāk laiks, kad es vairs nevaru, nespēju, negribu darīt jebko. Kad kas tāds ar mums notiek – tā ir zīme no “augšas”, ka atnācis Sabats.
Dīvaini tas skan, bet šāds laiks mūsu dzīvēs ir Dieva iekārtots. Bez šāda laika mūsu dvēselēm būtu “infarkts” – agri vai vēlu. Diena ne priekš kā. Nekam. Brīva no visa, kas ir “kaut kas”. Bet šī “diena” ir ne tikai diena – to var tulkot arī kā periodu, posmu, laikmetu manā dzīvē..
Vēl dīvaināk ir tas, ka Dievs Bībelē šo “dienu” nosaucis par svētu. Tā ir “diena”, kurā mēs esam noguruši un neko nevaram un negribam, un Dievs ir noguris no visa, ko “tas radīdams ir radījis”. Pie lielā Radīšanas stāsta Bībelē pieder arī Noguruma diena.
Mums nevajag tikai spēt, varēt, gribēt, būt aktīviem.
Mēs drīkstam būt noguruši.
Mēs drīkstam nespēt un nevarēt.
Tā ir Labā vēsts mūsdienu uz priekšu skrejošajam laikmetam.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
