Mums ir izvēle
Mēs nekad neredzam visu. Mūsu acis uztver skatu apmēram 170 grādu leņķī. Pie tam malas uztveram miglaini, ass fokuss ir tikai 40-60 grādu skata leņķim. Un to, kas atrodas mums aizmugurē, neredzam vispār. Tas ir – kā braucot ar kravinieku bez jebkādiem spoguļiem vai kamerām. Ko redzi priekšā, to redzi, pārējais paliek uz jautājumu zīmes. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, izrādās, pat visu, ko tiešām redzam, mēs redzam daļēji – mūsu smadzenes izvēlas redzēt to, kas kaut kādu iemeslu dēļ tām šķiet būtisks. Mēs pilnu ainu neredzam nekad.
Dažkārt tas, pārnestā nozīmē, šķiet mierinoši – jau tagad mūs pārpludina pat pārāk daudz šausmu ziņu un informācijas, jo sliktās ziņas pārdodas vislabāk. Sliktās ziņām arī pieķeramies, tās traucē mums iemigt, tās klejo pa mūsu galvu. Iedvesmojošais, cerīgais un pozitīvais līdz mums nonāk daudz retāk un daudz grūtāk. Tam ir jāizlauž mūsos ceļš ar daudz lielāku spēku.
Tāpēc atliek tikai viens. Par cerību, iedvesmu un prieku dzīvē atbildību jāuzņemas pašiem. Un atcerēties, ka dzīvei nav pagātnes un nākotnes, bet tikai tagadne. Vai nu “tagad” jā, vai nu arī “tagad” nē. Bet varbūt tomēr “Jā”? Jo mēs nevaram pasīvi gaidīt, kad iedvesma un dzīvesspēks beidzot mūs sasniegs pats! Pasaulē – gan lielajā, gan arī tajā mazajā, mūsējā, tajās mūsu “četrās sienās” iet gan slikti, gan labi, bet katrā ziņā – ne tik bezcerīgi kā dažbrīd šķiet.
Mēs nekad nezinam, kāda nozīme, kāds uzdevums, kāda loma ir vienam vai citam notikumam plašākā kontekstā. Protams, lietas nevajag izskaistināt un iedomāties, ka visam notiekošajam apslēpta pozitīva nozīmē – tā tas nav. Taču realitāti kopumā mēs neredzam, tikai niecīgu tās daļu. Kā Jaunā Derībā raksta apustulis Pāvils: “mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā”. Mēs neredzam visu ainu un to, ko redzam, to ietekmē mūsu viedokļi, domas, uzskati un daudzveidīgie konteksti, kuros eksistējam.
Tieši tāpēc šīs lietas ir jāņem savās rokās. Kaut vismaz daļēji. Mums pašiem ir jāizvēlas, kādās ziņās ieklausāmies, kādām bildēm atveramies, pie kā pieķeramies, kam ļaujam mūsos ritēt. Kas no tā visa, ko redzam un dzirdam, mūs iedvesmo, ceļ, sniedz spēku, stiprāku pārliecību, un arī – kas mums to atņem, mūs gremdē, dzen izmisumā, atņem cerību, liek mums padoties..
Mums ir izvēle un ja tā, tad labāk izvēlēties to, kas dod spēku un iedvesmu, vai ne? Tā nāk par labu un manai dzīvei, tā palīdz man redzēt to, kas paliek neredzams. Sajust to, kas aizmugurē. Pamanīt to, ko pat spoguļos neredz. Man ir izvēle izvēlēties to, kas nāk man par labu. Mums par labu.
Man ir izvēle uzticēties tai otrai pusei. Tai neredzamajai. Sajust tos zibšņus, kas nāk no Visa. No tā, kas vairāk nekā Viss.
(Pēc mana drauga Tīlmana Haberera raksta “Das ganze Bild” žurnālā “Evolve (49, 2026))
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
