Nekā nejūtu

Kad dzīvi skar milzīgas, tektoniskas pārmaiņas, tās iedarbina mūsos iekšējus procesus, ar kuriem mūsu ķermenis, psihe un gars sāk ar to visu tikt galā: uztvert, neuztvert, saprast, nesaprast,  pieredzēt, nepieredzēt, pieņemt, nepieņemt un tā tālāk. Tam visam izaicinošajam, kas notiek mūsu ārpasaulē, pievienojas vētra mūsu iekšējā pasaulē.

            Viens no šī mūsos notiekošā procesa simptomiem ir, ka mums pazūd spēja just. Pasaule vairs nesmaržo kā agrāk. Saulriets nesmaržo. Pavasaris klusē. Vairs neko negribās ēst, vai arī ēdam bez garšas visu pēc kārtas. Nekas vairs negaršo un nesmaržo pareizi, saka vieni. Citi saka, ka kakls ir  kā aizžņaudzies un tam nekas vairs neiet cauri, burtiski, neko vairs nevar norīt. Kad iepretī visam, kas notiek dzīvē, mūs pārņem bezpalīdzības sajūta, piedzīvojam, ka kaut kas notiek arī ar mūsu muskulatūru, arī tai vairs nav spēka.

            Ēdiens vairs nesagādā prieku. Jau ilgi kā izpaliek kopīgais brokastu galds vai bezmērķīgā, jestrā visiem kopā būšana vakarā, skatoties kādas filmas vai spēlējot spēles. Sarunu vietā iezadzies klusums. Nav spēka gatavot ēst.

            Lielas pārmaiņas dzīvē izraisa milzīgu stresu, un stress ietekmē to, ko spējam saņemt un to, ko spējam dot. Stresā ēdiens dažkārt kļūst arī par veidu, kā sevi nomierinām. Bedri, ko slimības meteorīts ir mūsu dzīvē izsitis, mēs mēģinām ar kaut ko aizpildīt. Un apēdam daudz par daudz.

            Tāpēc daļa no tā, kas mums var palīdzēt, ir, ka kāds ar mums kopā gatavo ēst.  Ka ar mūsu bērniem kāds kopā gatavo ēst. Un, ka tas ir spilgti un smaržīgi. Dažkārt, maņas ir vienkārši atkal jāpamodina no šī letarģiskā miega. Jāsmaržo tik ilgi kaut kas ļoti spēcīgs, līdz atkal sajūtu. Interesanti, ka ir valodas, kurās “maņas” ir tas pats vārds, kas “jēga”. Kad atgriežos atkal pie savām maņām, kad atkal kaut ko sāku just, manā dzīvē atkal pavīd jēga.

            Kaut pavisam maza apetīte dzīvot. Dzīvot šodien. Piedzīvot ēdienu nevis kā kaut ko, ar ko cenšos kādu tukšumu sevī aizpildīt, bet kā dārgu smaržu – un tās tik tiešām nevajag daudz, lai to sajustu visu dienu. Visu šo dienu.

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja