Pārdomas par sāpēm
Slimnīca un sāpes bieži iet roku rokā. Arī slimība un sāpes. Vai kādas medicīniskas pārbaudes un manipulācijas, terapijas un operācijas. Sāp ne tikai roka vai plecs, kāja vai vēders. Sāp arī sirds. Kādreiz sāpīga kļūst visa dzīve. Kādreiz gads vai mēnesis. Kad piedzīvojam otra cilvēka zaudējumu, sāpes var nerimties gadiem. Mēs pat piedzimt nevaram bez sāpēm.
Vai var iztikt bez sāpēm? Tāds filosofisks jautājums. Kaut kā iegrozīties tā, lai nesāp nekad un nekas. Noteiktos apstākļos, noteiktos dzīves laika posmos mums ir visas tiesības pieprasīt, lai mums nesāpētu. Viena no mirstoša cilvēka tiesībām ir mirt bez sāpēm. Bet, vai mēs varam prasīt sev dzīvi bez sāpēm?
Vācu psihologs Viktors fon Vaiczekers saka – sāpes ir iemiesota patiesība. Tur, kur sāp, un tas, kas sāp, ir īsts, dzīvs, patiess. Kad sāp, kad no kaut kā šķiramies, tas nozīmē, šīs attiecības, šī saite ir bijusi dzīva, īsta, patiesa. Nesāp nedzīvais. Nesāp nenozīmīgais. Viss, kas ir patiess, ir arī sāpīgs. Mēs nevaram izvēlēties, kas sāpēs vai nesāpēs.
Patiesības vienīgais uzticamais kritērijs ir sāpes – tikai tās ir, kas uzrāda, vai kaut kas ir patiess un īsts, vai nē. Kad nepatiess pret mums ir cilvēks, kuru mīlam, mums sāp. Kad nepatiess ir kāds, kuru nepazīstam, kas mums nesvarīgs, sāpju vietā drīzāk parādīsies dusmas.
Bībelē ir stāsts par to, kā cilvēks savas attīstības gaitā nonāca pie tā, ka sāka spēt atšķirt labu no ļauna, īstu no neīsta, patiesu no nepatiesa. Varbūt tas notiek tad, kad cilvēks pirmo reizi iepazīst sāpes? Pirmo reizi, kad tev nodara pāri. Vai, kad tu kādam to nodari. Vai dzīve
Kad cilvēkam sāp, viņš ir. Ja mēs nebūtu, mums nekas nesāpētu. Sāpes vēstī – es joprojām esmu. Un es esmu mīlēts. Esmu bijis mīlēts. Gribu būt mīlēts. Jo mūsu cilvēciskā saskarsme, attiecības nav iedomājamas tikai kā mehāniska un telpiska līdzās pastāvēšana – kā līdzās pastāv televizors un mūzikas atskaņotājs. Mēs, cilvēki, līdzās pastāvam citādāk. Mēs esam attiecībās, mīlestībā, cerībās, sāpēs. Kad otrs tev ir tikai objekts, nav ne mīlestības, ne sāpes. Bet mēs neesam objekti. Mēs esam kas vairāk.
To, kas iesāpas, mēs sākam vērtēt daudz augstāk. Mēs par daudzām lietām – tai skaitā, par tām, kas mūsu ķermenī – aizdomājamies tikai, kad tās iesāpas, kad tās sāk sāpēt. Sāpes ir kā vēsts, kas saka – es esmu. Es tevī esmu. Es gribu tev ko teikt. Ir svarīgi šīs vēstis neignorēt.
Es laikam esmu sapratis, kas man tik ļoti traucē, nepatīk, pietrūkst, esot visos iespējamos zūmos un tīmos, digitālajās sanāksmēs, sarunās, konferencēs, grupās. Jo ekrāns anestezē. Mēs nejūtam viens otra sāpes, viens otra mīlestību, viens otra tuvumu.
Varbūt sāpes ir vienas no šīs realitātes elementārdaļiņām. Līdzās mīlestībai. Līdzās rūpēm. Līdzās cerībai.
Kad mazais brālītis redz, ka mazajai māsiņai sāp, viņš dara, tīri intuitīvi, to bez kā nevienas sāpes nepāriet – viņš pieskrien klāt, apskauj, mierina, glāsta, stāsta – un tā šis mazais samarietis kļūst pirmoreiz par ārstu. Par tādu, kas spēj sāpēs mierināt.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
