Puķes un putni
Kādreiz ārēji dzīvē viss var būt ļoti labi. Viss var būt veiksmīgi un - tā tikai tagad turpināt. Taču iekšēji var rasties sajūta - es vairs negribu. Es esmu noguris, izsīcis, sasniegumi vairs nesniedz gandarījumu. Gribās projām – bet, uz kurieni? Jaunā darbā, jaunos pienākumos, jaunos uzdevumos? Atkal visu sākt no sākuma?
Paņemt pauzi? Pat vairākus mēnešus? Varbūt kādreiz un kādiem tas ir iespējams. Bet, ja nav iespējams. Ja tikai pēc gada to var? Vai pēc diviem. Tik ilgi izturēt nebūs iespējams.
Bībelē ir Jēzus vārdi par puķēm un putniem. Nelauziet galvu, ko ēdīsiet, ko dzersiet, ko vilksiet mugurā. Paskatieties uz puķēm. Paskatieties uz putniem. Vai viņas nav skaistas? Vai viņi nav burvīgi. Taču ne puķes ko dara, ne putni. Ne tie ko sasniedz, ne tie ko panāk, ne tie kādu projektu iesniedz, ne kādu pasākumu noorganizē. Ne tie strādā noliktavās, ne pie rakstāmgalda, ne sēž lielveikala kasē, ne māca skolās bērnus. Taču viņiem viss ir. Vismaz tas “viss”, kas ir pietiekami dzīvei. Jo “Debesu Tēvs par tiem gādā”.
Tik vienkārši kā izklausās, tas nav. Tas noteikti nav aicinājums uz liderīgu, bezatbildīgu dzīvi – būt par cilvēkiem, kas ne par ko nerūpējas un dzīvo tikai šai dienai. Tas drīzāk liek mums pārdomāt kopējo attieksmi pret dzīvi un šo realitāti. Kā dzīvot dzīvi, kurā esmu atvērts iepretī tam, kas nāk, un tam, kā tas nāk. Es varu būt elastīgs, ziņķārīgs iepretī dzīvei.
Šodiena ir nenoteiktības pilna. Ne tikai mūsu katra personiskā dzīve, bet viss laikmets ir tāds. Mēs nevaram zināt, kas nāks, kas notiks – rīt, parīt, nākamā mēnesī – un būt sagatavotiem tam. Mums ir jārūpējas par tiem, kas mums līdzās, kas mums uzticēti, par ko esam atbildīgi. Taču tas, ko mēs varam nedarīt, ir - raizēties. Rūpēšanās un raizēšanās - ir divas atšķirīgas lietas.
Rūpēs iedvesmo, iepriecina, liek justies derīgam, atbildīgam. Bet raizes bieži moka. “Mani moka raizes” – mēs nereti sakām. No šīm mocībām rodas bailes, izmisums, panika, ka viss kļūs sliktāk nekā tas tagad ir.
Rūpes nodarbojas ar to, kas tagad ir. Raizes – ar to, kas vēl nav. Ar iespējamiem notikumiem, grūtībām, problēmām, kuras nemaz vēl nav, kuras vēl neeksistē tagadnē. Varbūt nākotnē mēs ar tam sastapsimies, tad mēs arī par to visu rūpēsimies. Taču šobrīd mēs raizējamies par to, kas vēl nemaz nav. Un šo robežu ir svarīgi novilkt it īpaši tad, kad mūsu dzīve kļūst emocionāli noslogota, emocionāli smaga, kad mūsu enerģijas baterijas ātri iztukšojas.
Nereti mēs raizējamies ne tikai par nākotni, bet arī par pagātni. It īpaši bezmiega naktīs prātā atkal un atkal uz riņķi griežot tos pašus notikumus, atmiņas, situācijas. “Ja es būtu tā un tā darījis” “Ja es būtu to un to nedarījis, nepateicis..” Ar nākotni vēl viegli - tā vēl nav notikusi. Bet, ko darīt ar visu, kas ir noticis? Ar visu, kas ir noticis tā, kā tas ir noticis. Taču arī pagātne ir tikpat nereāla kā nākotne. Tā ir pagājusi, tā vairs nav šeit. Dzīve notiek tikai un vienīgi šeit, šobrīd, tagadnē.
Viens vārds, kas manai un mūsu pagātnēm ir īpaši svarīgs ir piedošana. Tas nav nekāds apputējis vārds. Šodien gan retāk to lieto, retāk piedod, retāk lūdz piedošanu. Parasti mēs atvainojamies, lūdzam atvainot. Pieprasām, lai mums atvainojas. Piedošana ir kaut kas lielāks, smagāks, ilgtspējīgāks par to, ko var tikai piedod, atvainoties ir par maz. Lielās lietās atvainošanās nelīdz.
Piedod savai pagātnei nozīmē vairs nebūt tās paralizētai. Bez šādas piedošanas ir grūti sākt ko jaunu. Piedošanu nekad nevar pieprasīt. To var tikai dot. To var tikai dot tāpat vien bez kādām prasībām, nosacījumiem, izņēmumiem. Kādreiz ir grūti pateikt: “Es Tev piedodu”. Cita starpā, Jēzus nekad tā arī nepateica šos vārdus nevienam. Viņš teica: “Tev ir piedots”. Piedošana nenāk no manis, bet no kā lielāka. Es to varu tikai nodot tālāk. To piedošanu, ko esmu saņēmis es pats.
Tikt laukā no pagātnes nastām nereti ir ilgs process.
Taču jo ilgāk skaties uz puķēm un putniem, kaut vai tepat, slimnīcas dārzā, jo vairāk apjaut – nākotne ir. Tāda vai citāda, bet ir. Vienmēr ir.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
