Pusnakts saule
Kļūst ar katru rītu nedaudz gaišāks. Saule lec ātrāk, noriet vēlāk. Kas sācies īsi pirms Ziemsvētkiem, saulgriežos, tas pieņemas spēkā. Tā tas notiek mūsu platuma grādos.
Mūsu dzīves ritmus arī nosaka gaismas un tumsas maiņas, kaut arī bieži to pat nepamanām. Mēs ilgojamies, lai tumšais laiks beidzas. Tomēr nešķiet, ka tas varētu būt tik ātri un tā kā gribētos. Tad vēl jo vairāk mierinoši ir redzēt, ka dabā tas notiek pats no sevis. Tur gaisma aug pati no sevis. Bieži vien ir tikai jāgaida, jābūt nomodā, un katram jāizdara savs mazumiņš.
Gaisma vienmēr atgriežas. Tāds ir dabas, bet arī Dieva likums. Tā var samazināties, pazust pavisam, kaut kur un kaut kad var tā būtu, ka iestājas mūsu laikmeta vai mūsu dzīves polārā ziema, un gaisma vairs neuzaust nemaz.
Kādam spāņu fotogrāfam izdevās uzņemt brīnumainu momentu, kurā redzams Ilulisatas ledus fjords Grenlandes rietumu krastā, kas jau vairāk nekā 20 gadus iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, jo ledus – šī laikmeta klimata pārmaiņās – ir ļoti trausls, brūkošs, sarūkošs dabas skaistums. Šī fjorda sākumā atrodas Ziemeļu puslodes aktīvākais šļūdonis, no kura caur fjordu okeānā nonāk aisbergi, un ir diezgan ticami, ka viens no tiem bija arī tas, uz kura reiz uzskrēja “Titāniks”. Viens aisbergs no Grenlandes, viena neuzmanība, viena pašpārliecinātība, un pasaules lielākā kuģa vairs nav.
Fotogrāfam izdevās uzņemt šo ledus fjordu pusnakts saules laikā, kad aiz polārā loka saule nenoriet dienām, nedēļām, mēnešiem. Nezinātājs, raugoties saules apmirdzētajā ledus fjorda fotogrāfijā, pa kuru lēni slīd kāds kuģis, nevar nekādi saprast, vai redz saullēktu vai saulrietu. Vai kuģis dodas pretī tumsai, kas tuvojas, vai gaismai, kas aust. To nevar saprast. Taču izrādās – tā ir saule, kas ne lec un ne riet. Tā tikai “pārvietojas” pa debesjumu, bet nepazūd ne dienā, ne naktī. Tā ir pusnakts saule.
Es ticu, ka katrā cilvēkā – arī tad, kad visas ārējās, bet jo īpaši – iekšējās gaismas nodziest – joprojām ir vieta pusnakts saulei. Kaut zeme otrādi apgrieztos – tā spīd. Kaut kur mūsos tā spīd. Tikai tā jāatrod, jāsameklē, kur tā ir. Kas tai priekšā aizstājies, kur tā ieputināta, kur tā iekrauta. Kurā mūsu dzīves skapī vai putekļainajos bēniņos. Kad gaismas daudz, tad par to nedomājam. Bet, kad tās sāk trūkt, tad vienīgais, kas mūs var vest tālāk – ir mūsu pusnakts saules stars. Pusnakts saule ir pati izturīgākā visā pasaulē. Tā ir augstāk par visu, kas mūsu dzīvē griežas, sametas, apgāžas, sabrūk un irst. Tā spēj izturēt arī pusnakts tumsu.
Šī pusnakts saule. Kur tā manī ir? Došos to meklēt. Vadīšos pēc tās stara manā pilnīgajā tumsā.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: Juan Maria Coy Vergara, Grenlande pusnakts saulē. Publicēts izdevumā: Andere Advent, 2024/25 (Andere Zeiten e. V., Hamburg, 2024).
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
