Rīts
Daudziem, no rīta pamostoties un pieceļoties, ir kādi rituāli. Agrāk es uzreiz devos lejā uz pastkastīti un paņēmu laikrakstu “Diena”, gāju augšā, uztaisīju kafiju un dienas pirmās 10-15 minūtes lasīju. Es dienu iesāku ar avīzi. Nu jau daudzus gadus tas tā vairs nav. Bet kafija, obligātā rīta kafija, ir palikusi. Citi sāk ar kādu citu lasāmvielu. Citi paliek vēl gultā, pārdomā, pameditē. Varbūt kādi dodas īsā skrējienā. Vai citi, vienkārši piemet krāsnij malku. Ir labi, ja pamostamies lēnām. Ka dienas sākumā ir kāds neliels lēnums, iekams diena nesāk gāzties mums virsū ar visām savām prasībām, pienākumiem, problēmām. Kādi mostas no modinātājzvana, citi paši no sevis. Senatnē, vēl nemaz ne tik senā, bieži cilvēki modās no gaismas. Viņi cēlās augšā, saulei lecot. Kad studēju teoloģiju 90. gadu sākumā, kaut kas reiz notika ar manu pulksteni, un arī man neatlika nekas cits kā mosties pēc saules gaismas un tad doties uz lekcijām. Kādu laiku tas bija tīri interesanti, ar ziņkāri vērot, cikos tad es šoreiz nonākšu savā fakultātē, bet arvien saulei lecot vēlāk, tā vairs nebija laba ideja. Bet tas, ka to joprojām atceros, to sajūtu, ir zīme, ka tajā bija kāda liela, noslēpumaina burvība, dzīvot nevis pēc pulksteņa, bet dabas ritma.
Sākt dienu ar kādu rituālu nozīmē dienu ņemt savās rokās, visu, kas vēl tikai būs un gaidām, uzlikt uz tās nošu līnijas, uz kuras mēs gribam. Nevis gaidīt, lai diena pati sāk iekrāsot savu gaitu, bet pirmo otas triepienu izdarām mēs – tā kā to gribam. Mēs esam tie, kas varam dienai uzdot toni. Nevis pasīvi gaidīt, kas nu notiks. Tas ir svarīgi, ja gribam savu dzīvi izdzīvot nevis vienkārši nodzīvot.
Reiz sastapu šādu rīta rituālu. Ja gribat, ja ir “luste”, varbūt arī jūs varat to pamēģināt. Tādu rīta sveicienu sev.
Es nostājos ar abām kājām uz zemes un abas rokas paceļu virs galvas.
Uzlec saule.
Un es izplešu abas rokas sev priekšā.
Atveru logu. Tad paceļu savu labo roku uz augšu.
Virs manis debesis. Bet kreiso roku nolaižu zemē.
Apakšā zeme. Tad abas rokas nolieku sev priekšā un kustinu tās – no kreisās uz labo.
Es skatos apkārt. Tad strauji tās ceļu uz augšu un strauji nolaižu lejā.
Uguns! Un ar abām rokām attēloju mazus vilnīšus.
Ūdens! Tad ar abām rokām it kā kaut ko jaucu kopā un virzu to uz savu ķermeni.
Es sajaucu uguni un ūdeni un ņemtu no tiem tik daudz, cik man šodien nepieciešams. Pietiek pilnīgi visam! Tad ar pirkstu galiem tā kā nedaudz ko pakaisu no kreisās uz labo pusi.
Vēl pat nedaudz man atliek puķītēm. Pielieku savas rokas pie sava saules pinuma.
Atveras lotosa zieds. Un ar abām rokām apkampju sevi.
Es apskauju savu tīģeri un atgriežos kalnā. Un abas rokas paceļu gaisā.
Un diena var sākties.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
