Zvaigznes diena
Nupat, 6. janvārī, bija Zvaigznes diena - plašākai sabiedrībai mazāk zināma, bet kristietībā svētki, kuros atceras Bībelē aprakstīto gudro vīru ceļu no Austrumu zemes, sekojot zvaigznei, ko viņi - tā laika astrologi, zvaigžņu pētnieki - bija ieraudzījuši un kas vēstīja, ka kaut kur tur, Rietumos, piedzimis jauns ķēniņa bērns, jauns Ķēniņš. Tā kā zvaigzne viņus vadīja Jeruzālemes virzienā, viņi turp arī devās, taču, izrādās, nebija pievērsuši uzmanību nelielai nobīdei viņu lielajā navigācijas ekrānā - zvaigžņotajā debesjumā. Jo zvaigzne viņus veda uz Betlēmi, apmēram 9 kilometrus uz leju, bet viņi iesprūda Jeruzālemē, jo likās – kur gan citur ķēniņa bērnu meklēt kā galvaspilsētā. Beigu beigās viņi tomēr jauno Ķēniņu atrada – parastā mājā – ne zelta un marmora pilī, parastā nabadzīgu cilvēku šūpulī – silītē, ne svešzemju kokgriezēju darinātā brīnumā. Droši vien gudrie bija šokā par to visu. Bet zvaigzne spītīgi stāvēja virs Betlēmes mājas, un tur arī bija jāatstāj dārgās un parastu cilvēku dzīvē absolūti neiederīgās dāvanas – zeltu, vīraku un mirres. Gudrie nometās lejā pie silītes, kaut ko varbūt dudināja, glāstīja mazo bērniņu, kurš saldi dusēja, bet no malas tas viss izskatījās un savā ziņā tā arī bija, ka viņi to pielūdza. Kas ar gudrajiem notika pēc tam, nav zināms – tas, ka Ķēniņš, kura piedzimšana bija zvaigznēs ierakstīta, varēja piedzimt parastā mājā, parastā ģimenē, gulēt visparastākajā silītē un vispār būt kā pilnīgi parasts cilvēks, viņus tā ietekmēja un varbūt pat satrieca, ka visa viņu līdzšinējā gudrība bija uz mutes, un viņiem bija jādodas pavisam citā ceļā, jāsāk kļūt par pavisam citādākiem gudrajiem.
Mēs šodien zvaigznēm lielu uzmanību nepievēršam, tās mums maz palīdz mūsu ceļos. Tomēr ne visas. Jo ir zvaigznes, par kurām uztraucamies arī mēs. Tās, kuras mēs viens otram liekam. Zvaigznes un laikus. Kad kāds ir saņēmis pārāk maz zvaigžņu un pārāk maz laikus, tad laikus jau jāsāk satraukties. un domāt, vai tas, par ko mums tās zvaigznes un laikus liek, maz mums izdodas, vai mums vispār ar to vairs jānodarbojas. Ja kāds mums ieliek tikai vienu zvaigzni, mēs kļūstam ļoti bēdīgi. Jo tie, kas liek mums piecas, tie nav izvēlīgi, tiem viss patīk. Bet tie, kas liek vienu - tie gan laikam ir lieli eksperti, tie zina lietas.
Zvaigznes mūs tomēr satrauc. Bet, kāpēc mums vairāk satrauc viena zvaigzne? Kāpēc viena mums ir svarīgāka par daudzām piecām? Jo mūsu prāts ir tā iekārtots, lai mēs izdzīvotu nevis justos laimīgi. Kad kaut kas pa īstam vai šķietami mūs apdraud, mums ceļas kortizols un adrenalīns. Tas reiz noderēja, kad mums bija jāatceras, kur atrodas tas zobenzobu tīģeris. Bet, vai tas noder šodien? Šodien no tā, ka viens ieliek mums tikai vienu zvaigzni, mēs sajūtamies tikpat apdraudēti kā reiz no mamutiem un plēsīgām lauvām. Kaut kādu iemeslu dēļ uz komplimentiem un pateicību mūsu prāts reaģē daudz gausāk. Oksitocīns un serotonīns, mūsu mīļie laimes hormoni, izgaist daudz ātrāk nekā mūsu domas par to, cik viss ir slikti. Un, kad apkārt tiešām ir slikti, mums liekas, ka viss nu ir pavisam slikti un kļūs vēl sliktāk.
Daži cilvēki tiešām ir slikti. Un dažas lietas, kas ielaužas mūsu dzīvēs, pret ko sajūtamies bieži tik bezspēcīgi. Arī mēs paši kādreiz neesam diez ko labi. Taču daudz biežāk mēs esam maigi, mēs esam jautri, mēs esam varonīgi. Bieži vien tas, kā mēs jūtamies, ir tikai tas, kā mēs jūtamies. Un patiesībā labā un ļaunā attiecība pasaulē ir daudz labāka nekā mums šķiet. Labais joprojām pārsniedz ļauno. Joprojām un par spīti visam. Jo labais ir nešpetns un spītīgs. Viņš turas. Viņš neatkāpjas. Viņš nav nekāds mīkstais.
Es šogad pievērsīšu uzmanību labajam. Nevis vienai zvaigznei, bet piecām. Un tūkstošām. Lai tā viena pastāv pie ratiem. Es neļaušu tai sevi satraukt. Es sekošu nevis vienai, bet tūkstoš zvaigznēm. Jo varbūt tieši tās ieraudzīja gudrie. Tūkstoš, miljardiem zvaigžņu sabira pasaulē, Jēzus bērnam dzimstot. Un ar tumsu bija cauri. Tumsa nu bija zvaigžņu sacaurumota. Tai nu redzam cauri. Tai zvaigznes spīd cauri.
Es šogad pievērsīšu uzmanību tam, kas labs, kur cilvēks ir labs, ko cilvēki viens otram dara labu. Es meklēšu šīs daudzās zvaigznes. Es meklēšu skaistumu, jo skaisto ir grūtāk pamanīt. Es rakstīšu labu par citiem. Es pateikšu citiem, ko es viņos mīlu. Ja es pats būšu bijis slikts, es to atzīšu un iešu uz priekšu pa citu ceļu. Es izvēlēšos pievērsties labajam un tā es pretošos ļaunajam.
Mums ir izkritis grūts laiks. Taču, ja liksim viens otram vairāk zvaigžņu un laiku, mēs šo laiku pārdzīvosim vieglāk un mierīgāk. Jo vairāk zvaigžņu, jo mazāk tumsas. Jo mazāk tumsas, jo labāk redzu - to, kas patiešām ir patiess, skaists un labs.
Es sēžu tumsas caurumā un lasu kopā gaismu. Un tās ir ļoti, ļoti daudz.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
