Ciparnīca

            Jūs pat iedomāties nevarat, ka kādreiz cilvēki viens otram jautāja, cik ir pulkstenis. Manā bērnībā tas bija visai bieži uzdots jautājums. Ja nebija kam pajautāt, varēja ieiet - daudzi nemaz nezina, kas tā tāda - telefona būdiņā, uzgriezt (nevis nospiest!) trīs ciparus un tev klausulē pateica, kāds ir pareizs laiks. Vai tas bija tāpēc, ka visiem nebija rokas pulksteņi vai tāpēc, ka tie bieži gāja nepareizi, grūti teikt. Katrā ziņā es vēl pats atceros, ka bērnībā iedams kaut kur Rīgas dzelceļa stacijas tuvumā, kādam pavaicāju - cik pulkstenis - , bet uzjautātais pasmaidīja un parādīja uz augšu. Biju aizmirsis, ka gandrīz virs manas galvas stāv stacijas pulksteņa tornis, kurā vienmēr bija redzams pavisam pareizs laiks.

            Tagad cilvēki vairs nejautā viens otram, cik pulkstenis. Drīzāk jautā, kāds tev ir pulkstenis vai kāds tev ir telefons? Tomēr tie, kuri dzīvo vai mitinās netālu no baznīcu torņiem, daudzos kuros joprojām redzamas pulksteņu ciparnīcas, zina, ka ik pa stundai zvans iedimdina un visiem tiek pateikts, cik pulkstenis. Vienu reizi - pulkstens viens. Piecas reizes - pulkstens pieci. Un tā tālāk. Tā visi, cik vien skaņa tālu iet, var dzirdēt, cik pulkstenis.

            Slimnīcā esot, tas ir divtik svarīgi. Neko nedrīkst nokavēt. Viss ir precīzi saplānots. Cikos, kas un kā. Slimnīcā vienmēr jāzina, cik pulkstenis. Diemžēl baznīcu zvani un pulksteņi tam vairs  neder. Te vajadzīgi precīzāki pulksteņi un tādi, kuros var ātri ieskatīties un viss.

            To sen jau kā sapratis ir arī Torņakalna baznīcas pulkstenis. Tāpēc viņš vairs ļoti necenšās. Dažkārt nozvana kādas minūtes pirms vai kādas pēc. Citā reizē - nupat tā bija - pulkstens divos dienā sāka zvanīt veselas 10 reizes. Labi vēl, ka ne naktī. Kas bija viņam noticis, nezinu. Es pat uzkāpu tornī apjautāties, bet nekā - pulkstenis klusēja kā sazvērnieks. Tornī zēģelēja vējš, zvans aukstumā bija sastindzis, tikai pulksteņa mehānisms mirkšķināja savas elektroniskās actiņas.

            Diez vai kāds tagad iet uz baznīcu, lai paskatītos, cik pulkstenis. Tas vairs nav svarīgi. Tomēr, ja atnāksit uz Torņakalna baznīcu Ziemsvētku dienās, pirmais, kas jums iekritīs acīs, būs tieši pulksteņa ciparnīca. Nē, tā nebūs izgreznota ar lampiņām, uz rādītājiem nesēdēs Jāzeps un Marija un pat ne kāds rūķis. Jo acīs jums iekrītīs nevis tā pulksteņa ciparnīca, kas augšā, tornī, bet tā, kas lejā, uz zemes.

            Jo tur, pie baznīcas ieejas, uz zemes nolikta stāvēs vecā baznīcas stundeņa ciparnīca. Taču tā nerādīs pareizu laiku. Jo tai vairs nav rādītāju. Tā vairs neko nevar rādīt. Bet tai ir palikušas stundas.  Tieši tik daudz, cik ir Ziemsvētku laikā dienu. Divpadsimt. Un - sākot ar Ziemsvētku vakaru uz katras apaļās stundas mēs katru dienu aizdedzinam pa svecei. Līdz visapkārt ciparnīcai degs gaismas loks.

            Ko rāda šī ciparnīca? Kam vajadzīgs pulkstenis, kas nerāda laiku? Bet varbūt šī ciparnīca rāda nevis laiku, bet gaismu? Mūsu pulksteņi jundī par laiku. Bet, vai jums kādam ir arī pulkstenis, kas rāda gaismu - nevis, kā prožektors vai lukturis - bet, to, cik jums ir gaismas? Cik gaismas ir jūsu dzīvē, šajā dzīves lokā, kuram ir sava pirmā stunda un pēdējā?

            Torņakalnā ir tāds pulkstenis. Uz zemes nolikts šajos Ziemsvētkos. Tas rāda gaismu. Cik daudz tās ir un arī cik daudz tās var būt. Vai mana dzīve ir pa pusei pilna ar gaismu? Cik stundas no manas dzīves ir gaišas? Kuras ir tās stundās, kurās ir jau iedegusies gaisma? Un, kurās iedegsies rīt vai aizparīt?

            Gaisma iedegsies. Tā piepildīs šī gada tumšāko laiku un arī jūsu dzīves tumšākos laikus. Agrāk vai vēlāk tā būs. Kad šķiet, ka visi pulksteņi ir beigti un laiks izslīd caur pirkstiem, kad laikam vairs nekādas vērtības un tu nezini, vai rīts vai vakars, kad visas stundas vienādas un līdzīgas, tad kaut kur tevī, tumsas pašā vidū, ir ciparnīca, kas rāda gaismu.

            Man šodien ir desmit tumsas un divas gaismas. Bet man - septiņas tumsas un piecas gaismas. Bet man atkal pusi uz pusi - sešas gaismas un sešas tumsas. Un - pat, ja tumsas kādreiz ir apaļas divpadsimt, tad pulkstenis jau tāpēc neapstājas. Viņš nosit divpadsmito tumsas stundu un - kas zina - varbūt nākamā būs gaismas stunda.

            Vairāk jums visiem gaismas stundu nākamajā gadā!

            Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.