Asaras
Visas asaras nav vienādas - to daudzums un vērtība ir atkarīga no dažādiem faktoriem - kam tās ir domātas, kādā situācijā mēs atrodamies, kas mēs esam kā personības, un kādā kultūrā mēs esam uzauguši. Patiesībā, ir ļoti grūti saprast, kas tās ir par asarām, kuras kāds raud.
Asaras sastāv no ūdens un daudziem ķīmiskiem savienojumiem. Tāpat kā no mākoņiem līstošais lietus vēstī par laika apstākļiem, asaras vēstī par mūsu jūtām. Mūsu asaru avots ir mūsu jūtas un jūtīgums.
Ir dažādas asaras: redzamas un neredzamas, patiesas un viltus, prieka un bēdu, saldas un rūgtas, dzīves asaras un nāves asaras, uguns asaras un ūdens asaras, karstas un aukstas, atbrīvojošas un nospiedošas, pieprasošas asaras un vienaldzīgas asaras, visvarenības asaras un bezspēcības asaras. Ir dusmu asaras, baiļu, izmisuma, vientulības un pamestības asaras. Ir saniknotas asaras, dumpinieciskas un protesta pilnas uguns asaras, un arī savstarpējās saprašanās un izlīguma asaras.
Varbūt tu neuzticies citiem atklāt savas asaras, tās paturi pie sevis. Mūsu acīs bieži var pamanīt mūsu bailes no asarām, bailes no tā, ka izskatīsimies vāji vai savas asarās noslīksim. Bailes, ka tavas asaras saraudinās citus, sāks nomākt citus vai arī - ka tavas asaras nesapratīs un pārpratīs. Var arī tā būt, ka saki - es jau visas savas asaras esmu izraudājis, vai arī - dusmojies uz sevi, ka acis paliek sausas arī tad, kad tik ļoti vajadzētu ņemt un izraudāties.
Ja esam vērīgi iepretī savām asarām un pievēršamies tām, tas daudz var mums pastāstīt par mums pašiem. Tās nes mums svarīgas vēstis. Kad ļaujam tām plūst, mūsu sirdij kļūst vieglāk, jo asaru īstā vieta nav mūsu sirds, bet gan acis, caur kurām tās plūst un izplūst ārā. Tās iznes no mums laukā visas indes, kas saindē mūsu iekšējo pasauli, mūsu jūtas. Kad raudam, jūtam, ka zaudējam kontroli. Mēs dvēseliski augam un iekšēji nobriestam daudz vairāk tad, kad raudam, nekā tad, kad neraudam. Asarām ir četras sejas - bēdas, zaudējums, sāpes un niknums. Tās nezina, bet jūt, kā šīs sejas viņās paslēpušās. Un neizvēlas brīdi, kad piepeši acis ir pilnas un tās spēcīgi laužas uz āru, šīs mazās asaras. Ar tām mēs atvadāmies no senām bēdām un zaudējumiem, senām sāpēm un niknuma.
Vācu teoloģe Doroteja Zelle ir uzrakstījusi reiz šādu dzejoli:
“Dod man asaru dāvanu, Dievs/ dod man dāvanu runāt/ ved mani ārā no melu nama/ nomazgā nost visu audzināšanu/ atbrīvo mani no manis mammas un meitas/ ieņem manus aizsargvaļņus/ sagrauj mana inteliģento pili.
Dod man asaru dāvanu, Dievs/ dod man dāvanu runāt/ šķīstī mani no noklusēšanas/ dod man vārdus, kas aizsniedz tos, kas man līdzās/ piemini mani manās asarās/ mazo studenti getingenē/ jo kā varu es ko runāt/ ja esmu aizmirsusi kā raudāt/ dari manas acis mitras/ vairs sevī neslēpties.
Dod man asaru dāvanu, dievs/ dod man dāvanu runāt/ dod dzīvības ūdeni, Dievs.”
(Pēc Jorgos Canacakis grāmatas “Es redzu tavas asaras”)
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
