Asaras nemelo
Ka no sāpēm var rasties arī kaut kas skaists - tā bieži vien ir banāla klišeja, ko cilvēki saka, kad viņiem citu neko nav ko teikt. Līdz kādam ienāca prātā simtkārtīgā palielinājumā nofotogrāfēt - asaras. Un, izrādās, tās atšķiras. Asaras, kas tek, kad griežam sīpolus, zem mikroskopa tās noliekot, ļoti atšķiras no tām, kas līst, kad sajūtam sāpes, kad mūs pārņem smagas atmiņas..
Katrā asarā var redzēt, kāpēc tā ir tikusi izlieta..
Kad domājam par sev tuva cilvēku, kas smagi saslimis, mūsu asaras izskatās kā asām zvaigznēm sagrieztas leduspuķes. Kad apraudamies, filmu skatoties, asās zvaigznes saplūdušas ar noslēpumainu ainavu, savijušās ar to kopā. Kad sērojam - mūsu asaras izskatās kā izkaltusi Marsa ainava, ar biedējošiem tukšumiem un izžuvušām upēm. Bet sīpolgriešanas asaras ir līdzīgas brokoļu kaudzei lielveikalā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com/
