Ceļā
Drīz sāksies Advents.
Bībelē ir noslēpumains stāsts par gudriem vīriem no Austrumu zemes, kas šajā laikā bija ceļā, sekojot zvaigznei - ceļā pie Jēzus bērna silītes. Arī stāsts par Mariju un Jāzepu, kuri gāja projām no savām mājām, lai nonāktu pie radiem Betlēmē, kuri tos gaidīja siltā un gaišā Betlēmes mājā. Advents ir laiks, kad mēs esam ceļā, un kāds vai kaut kas ir ceļā pie mums.
Gudrie vīri gāja naktī, jo citādi viņi neredzētu savu zvaigzni, kurai sekot. Dienā viņi gulēja, atpūtās, pārdomāja, pārkārtoja savas dāvanas - zeltu, vīraku un mirres. Marija un Jāzeps gāja dienā, jo naktī viņi gulēja - iespējams zem klajas debess. Viņiem bija jāiet gandrīz 150 kilometru, gudrajiem desmit reižu vairāk. Gudros ceļā sauca zvaigzne, ko tie bija ieraudzījuši austrumu zemē, Mariju un Jāzepu prieks un ilgas satikties ar sen neredzētajiem tuviniekiem un draugiem, ilgas atkal redzēt savu dzimto pilsētu.
Ko nozīmē - ieraudzīt zvaigzni, kurai sekot? Manuprāt, tā ir spēja pareizi nolasīt savas dzīves, savas dzīveslaika un arī laikmeta zīmes un būt gatavam drosmīgi doties ceļā. Atstāt ierasto un doties pārmaiņās, atvērties jaunam sākumam un jaunām idejām. Taču zvaigzni var ieraudzīt tikai, ja ir pietiekami tumšs. Tikai tumšos laikos var pamanīt zvaigzni, kurai sekot. Varbūt tagadējais, tumšais laiks un varbūt arī dzīves tumšākais par citiem brīdis, ir īstais laiks, lai atsauktos savām ilgām, beidzot - ja jau dzīve ir tāda, kāda tā ir - ķerties pie tā, ko tu nevari nedarīt, ko tu neparko negribi atstāt nepadarītu, nepiedzīvotu, nepieredzētu.
Interesanti, ka pirmos kristiešus dēvēja par Ceļa cilvēkiem, par cilvēkiem ceļā, par ceļagājējiem. Par cilvēkiem, kuri atrodas kustībā un nestāv uz vietas. Es domāju, ka tā ne vienmēr bija tikai fiziska kustība. Tā bija drīzāk izjūta, ka atrodamies uz Ceļa. Ka viss, kas ar mums notiek, ir daļa no Ceļa. Gudrie bija paši pirmie gājēji, kas atrada Kristu silītē. Viņu uzticēšanās, intuīcija, drosme un kaislība ir mums mūžīgs piemērs, it īpaši tad, kad negribās, kad domājam padoties, kad ir grūti un gribas apsēsties pēc katra soļa, kad iegrimstam pārāk dziļās domās: “Vai ejam pareizi, vai vajadzēja, vai labāk nebija ko citu darīt..”
Jēzus arī mūs aicina iet. Viņš saka: “Nāc un redzi!”. Jo ticību nevar nevienam iemācīt, to nevar kādam pārdot un nevar arī nopirkt, to var tikai pieredzēt - katrs pats. Katrs uz savas ādas - un tad tai ir jēga, tad tā ir visam mūžam. To piedzīvot var tikai dodoties ceļā.
Pie Lutera baznīcas Torņakalnā no svētdienas būs atvērts Ziemsvētku dārzs. Tur būs arī ceļš apkārt baznīcai - lielā Ceļa mazītiņš piemērs. Nāc un staigā, kusties, paskrien. Nāc un domā, lasi, virpuļo lampiņu gaismās. Nāc un klusē, skaties debesīs silītē guļot. Nāc un atklāj jaunu ceļu sevī.
Varbūt var kādā brīdī līdz šejienei aizstaigāt.
Bībelē par dārziem sauca oāzes tāla ceļa gājējiem, tos ierīkoja, lai cilvēki varētu ceļā apstāties, atveldzēties un tad doties tālāk. Tāds ir Ziemsvētku dārzs Torņakalnā un tāda ir arī draudze un baznīca. Tādai tai vajadzētu būt. Oāzei cilvēkiem ceļā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto: unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
