Dāvids katrai dienai
Bībelē ir stāsts par Saulu un Dāvidu. Sauls ir ķēniņš, kuram ir jābūt stipram, un viņš arī tāds ir - visai bieži. Bet nereti ir nepacietīgs, netaisnīgs, kliedz uz citiem, gāž krēslus un sit durvis. Vai arī viņš krīt dziļā izmisumā un depresijā un vairs nezina, kas īsti viņš ir - ķēniņš vai ne ķēniņš, liekulis vai šņukstošs un vājš.
Ko darīt? Kā no tā izkļūt?
Un Saulam ieteica iet - šodien mēs teiktu - mūzikas terapijā. Pie viņa ierodas jauns puisis - Dāvids, kurš raksta mūziku un spēlē arfu. Viņš atnāk - dažkārt tikai spēlē, dažkārt arī dzied, dažkārt ko priecīgu, dažkārt ko apcerīgu un salauztu kā Leonarda Koena allelūju. Un Sauls jūt - mūzika viņam nāk par labu, atgriež viņu atpakaļ pie paša sevis, dod jaunu elpu dzīvē, skumjās dziesmas mierina, liek domāt. Tas gan ne vienmēr izdodas, dažreiz vienkārši neizdodas, bet bieži vien arī pēc tam tik un tā viņš jūtas labāk.
Starp viņiem abiem - Dāvidu un Saulu - rodas rezonanse. Kopīga muzicēšana, dziedāšana, spēlēšana, dalīšanās viens otra vājumā un ievainojamībā, no citiem slēptajos trūkumos, dalīšanās viens otra cilvēciskumā rada kaut ko, kas citādi nevarētu rasties.
Muzicēšana rada rezonansi. Tajā uzplaukst kaut kas, kas citādi mirtu. Jauna elpa, jauna uzticēšanās dzīvei, mierinājums un jauna drosme.
Tas, ka vēlāk bija liels gods, ka tu nāc no Dāvida nama un dzimtas, varbūt ir tieši mūzikas dēļ? Nevarētu tā būt? Bērns, kurš Dāvida dzimtajā pilsētā Betlēmē pēc daudziem gadsimtiem piedzima - arī no Dāvida nama un dzimtas. Kristus Bērns, kurš radīja tādu rezonansi, ka tā joprojām bezgalīgi vibrē visā realitātē - gan uz zemes, gan debesīs.
Šajā laikmetā cilvēki nereti jautā - kam man ir vajadzīga ticība, kāds ieguvums man no tās, ko tā man dos? Taču neviens nesāk ticēt, ka ir ieguvis neapgāžamus pierādījumus, cik tas ir svarīgi. Tā ticība nerodas.
Jautājums ir pavisam cits.
Vai cilvēks - vai mēs, vai es - spējam dzīvot bez pieredzes, kurās mēs sajūtamies apvienoti un nesti no kaut kā lielāka nekā mēs paši?
Vai mēs spējam dzīvot bez pieredzēm, kurās kopā ar citiem radām kaut ko, ko neviens no mums nevarētu radīt viens pats?
Vai mēs spējam dzīvot bez pieredzēm, kurās jūtamies satverti no par mums lielāka veseluma, kopības, Gara?
Vai mēs spētu dzīvot bez pieredzēm, kurās krīt visi mūsu statusi un lomas, profesijas un personības iezīmes, un mēs esam kā viens, tik līdzvērtīgi, plecu pie pleca katrs ar katru?
Vai bez pieredzēm, kurās sajūtamies vienoti ar dabu, vai bez pieredzēm, kurās - ar kādu sarunājoties - it kā apstājas laiks, vai bez pieredzēm, kurās sajūtamies tik ļoti otra saprasti un pieņemti, ka šķiet, varam viens otram uzticēties līdz galam?
Vai mēs spētu dzīvot bez pieredzēm, kurās mūs tik ļoti satver tas, ko darām, ar ko nodarbojamies?
Bez pieredzēm, kurās kaut ko jaunu radām, kurās kādam tā palīdzam, ka nekā nav žēl no sevis dot, bez pieredzēm, kurās sajūtamies ar citiem kā brāļi un māsas?
Nē. Arī slimnīcā nē.
Un tāpēc es eju un meklēju to mazo šodienas “Dāvidu”, ar kuru kopā šo pieredzi sajutīšu. Varbūt šodienas “Dāvids” būs putna dziesma kokā vai dzeņa klauvējieni. Varbūt dziesma, ko es noklausīšos “Spotify”. Vai piecas minūtes, kad meditēšu elpojot. Vai dievkalpojums, ko noskatīšos “You Tube”. Vai paspēlēšanās ar savu bērnu. Vai zvans uz mājām. Vai dziesma, ko iemācīšos no galvas.
Katrai dienai, lai to nodzīvotu, man vajadzīgs kāds “Dāvids”. Vismaz viena Dāvida dziesma.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
