Dievmāte nātrēs
Šodien staigāju pa mežu. Vakardienas lietū tas ir sazaļojis gandrīz vai no jauna - atguvies no lielās svelmes, kas to pēdējo nedēļu laikā dedzināja. Daudziem vietējiem šis mežs pēdējā gada laikā bija kļuvis par Kovidmežu - tik bieži tieši pastaigās pa mazajām taciņām tika meklēts glābiņš no visa, kas bija piepeši mainījies. Kad viss apkārt mainās un daudz kas vairs nekad nebūs tāds, kāds bijis, glābiņu var meklēt tajā, kas mainās citādāk - kā mežs. Lai arī šur un tur ir redzami vecu vētru postījumu vai arī kaut kur roku pielicis pats cilvēks, kopumā mežs mainās citādāk nekā to redzam mūsu dzīvēs. Mežs mainās augot. Tas mainās sevi pāraugot. Tomēr mēs reti kad varam izvēlēties, kā tieši vēlamies mainīties. Beigu beigās arī mežs nevar. Tas var tikai cerēt, saules stariem krītot pāri sūnu viļņojumiem.
Raitajā solī pa taciņu, kas ved cauri mežam turp un atpakaļ, redzlokā piepeši pavid kas neparasts. Taciņas malā starp nātrēm un citām lekni sazaļojušām zālēm šķiet kaut kas izaudzis - kā sēnes pēc lietus. Tomēr tās nav sēnes. Pret nokrituša koka satrūdējušo stumbru atbalstīti stāv daži tēli - šķiet, Dievmāte, viens eņģelis, kāda svētā un gandrīz līdz acīm nezālēs iekritis Jēzus. Kas tad tā par dīvainu kompāniju? Kāds cilvēks mežā, starp nezālēm un nātrēm ierīkojis sev svētvietu, meditācijas vietu, apstāšanās mirkli? Šī vieta izdaiļota arī ar svaigām puķēm. Cik neparasti! Cik viegli būtu bijis to nepamanīt, aiziet tai garām.
Papētiet labi šo bildi. Jo tā attēlo ne tikai kādu konkrētu mežu Minhenes pievārtē, bet mūsu dzīvi - šī bilde mūsos notiek vienmēr atkal un atkal - tikai jāpamana. Ja manā dzīvē lekni sazēlušas nezāles un nātres, tur atradīsim arī skaisto un mūžīgo. Varbūt tieši tādās mūsu dzīvēs vietās, laikos, pieredzēs - jāceļ mums savas baznīcas? Tas nekas, ja Jēzus līdz acīm nezālēs.
Bet varbūt tā arī vienmēr izskatās tas, ko savā dzīvē uzskatam par nātrēm un nezālēm? Varbūt šie tēli nevis nezāles iekrituši un iegrimuši, bet no nezālēm aug - uz augšu, pretī saulei, pretī mums? Varbūt skaistais un patiesais vienmēr izaug no nezālēm. Un arī no tām nātrēm, pa kurām šobrīd kā pliks sitos, arī kaut kas tāds var izaugt?
Manas dzīves lielākie dārgumi.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
