Drosme un iztēle
Agrāk visu būvēja no ķieģeliem un no koka. Arī Hematoonkoloģijas nodaļa ir uzbūvēta no ķieģeliem, arī Lutera baznīca Torņakalnā no ķieģeliem. Jo tolaik citu materiālu nebija - tikai vecie, labie, pazīstamie ķieģeļi. Un tas labi. Ka mums katram krājumā ir kas labs, zināms, pazīstams - ja pienāk brīdis, kad kaut kas dzīvē jāceļ - kāda siena, vai jābruģē kāds ceļš, vai pāri kaut kam jāpārklāj kāds jumts - pie rokas ir kas labi zināms un paredzams. Ķieģelītis pie ķieģelīša un re, kaut kas jau sanāk!
Taču kādreiz ir tā, ka dzīve iegriežas ceļā, kuram nezinam ne gala, ne malas, nezinam arī, kā mēs tur, galā, nonāksim. Tas ir ceļš, kura priekšā apjaušam - mēs neviens neesam pa to gājuši un neviens nezinam, ar ko šajā ceļā būs jāsastopas, ar kādām briesmām. Un, vai mums šis ceļs patiks. Un, vai neapniks. Vai citiem patiks, ka tajā ejam.
Es domāju, ka mēs neviens nevaram izvairīties no tā brīža, kad pie mūsu ierastajām, omulīgajām, ērtajām dzīvēm kāds pieklauvē. Tas - kā grāmatās un filmās par hobitiem, kur burvis Gendalfs pieklauvē pie mazā hobita Frodo mājas un aicina viņu doties ceļā, par kuru nav ne jausmas, kas tur galā būs un kā ar to visu varēs tikt galā - katrā ziņā tik maziņš hobits, kurš labprātāk dzīvi pavadītu savā mazajā, apaļajā mājiņā.
Tie ir brīži, kuros kas liels un biedējošs nostājas mūsu priekšā, un tie ir brīži, kuros apjaušam - mūsos redz to, ko mēs vēl neredzam, spēkus un potenciālu, kuram paši vēl nemaz sevī neticam. Drosmi, kura atklāsies tikai ejot. Pirms dažām dienām izlasīju Alberta Einšteina teikto, ka iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām. Kad nezinam, kas būs un kā, mēs drīkstam iztēloties labāko, kas var būt, iedomāties sapni, par kuru vēlamies, lai tas piepildās. Labāko, kas var būt šodien, labāko, kas var būt šajā stundā. Varbūt šajā nedēļā. Kad zināšanas ir par īsu, tad iztēle ir tā, kas palīdz dzīvei mani nesabraukt.
Bet var būt tā, ka es neredzu. Viss kā melnā ekrānā. Tad zini - ne tu vienīgais iztēlojies. Vienmēr ir kādi vai varbūt Kāds, kurš redz tevī nevis to, kas ir, bet kas būs, kas varētu būt. Bieži mūs aicina būt reāliem un reālistiem. Taču, kurš zina, kas tas ir. Aiz katra melnā ekrāna tomēr kaut kas ir. Nav tikai mana realitāte un šodienas realitāte.
To zina pat mans Muris. Kad es nolieku stateniski grāmatu un zem viņas velku aukliņu, Murim acis zib - viņš grib aukliņu ķert. Bet vienā brīdī aukliņa pazūd zem grāmatas. Tās vairs nav. Nav vairs un nebūs. Tad Muris paliek kā sastindzis. Bet tikai mirkli, jo viņš aptver - visiem melnajiem ekrāniem ir otra puse. Viņš uzmanīgi apiet apkārt un - viņam taisnība. Aukliņa viņu gaida tur.
Iztēle un drosme.
Mūsos tā ir. Mūsos Kāds tai tic. Tik pašiem sevī slieksnis jāpārkāpj. Un tad - ja tas izdotos - pārkāpsim arī apvāršņus. Būt cilvēkam nozīmē, ka tev ir sapnis. Lielāks var visu, ar ko var rēķināties. Šis sapnis nāk no debesīm un pēdējā konsekvencē nekam uz zemes nav par to varas.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
