Drupas
Vienā fotogrāfijā, kurā attēlota, kāda izskatās silīte luterāņu baznīcā Betlēmē šogad, ierasto Betlēmes ainiņu ar salmiem un sienu, Jāzepu un Mariju, ganiem un gudrajiem apklāj izpostīto māju sabirušas betona atlūzas, škembas. Un drupu kaudzes vidū ir jaundzimušais bērns.
Vai drupās var kas piedzimt? Vai no drupām var kas dzimt?
Dieva drupām klātā pasaulē sūtīja bērnu - nevis vēl vienu ķēniņu vai ģenerāli, bet bērnu. Jo tas, kas drupās dzimis, tas, kas dzimis brīdī, kad esam izlēmuši vairs savās drupās nepalikt, tas kļūst neuzvarams, neiznīcināms, pat miris, tas Augšāmceļas, šis bērns.
Kas manī ir tāds, kas drupās ir dzimis? Kas nācis caur tumsu un iemirdzējies..
Kad uzdrošināmies kaut nedaudz ilgāk, cik varam izturēt, pasēdēt drupās, kad spējam nevis tūdaļ tās vākt nost, visu labot, visu atkal sataisīt, kad saņemamies pieņemt, ka arī drupām ir vieta mūsu dzīvēs, pie kurām pasēžam kā pie eglītes, tad caur šīm drupām sāk spīdēt gaisma.
Redzi, jums šī zīme, teica eņģeļi - “jūs atradīsit..”
Jūs atradīsit. Jūs pamanīsit. Jūs ieraudzīsit.
Šo zīmi es ņemu sev līdz no šiem Ziemsvētkiem.
Jūs atradīsit.
Un ar to ir pietiekami. Neko vairāk arī nevajag.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com/
