Durvis
Vai kādam ir kaut mazākā nojauta, cik ir bijušas durvis, caur kurām dzīvē esam izgājuši cauri? Jau šorīt - un ir tikai pats rīts - paskaitīju, ka tādas man ir jau bijušas 11. Tūkstošu tūkstoši durvis katra mūsu dzīves, kuras šķērsojam. Dažas ir lielas, dažas mazas, citas smagas, citas ļodzīgas. Kādas ir virpuļdurvis, citas pašas attaisās un aiztaisās. Visvisādas. Pagraba durvis un katedrāles durvīs, Alises Brīnumzemē mazās durtiņas un skapis kā durvis uz citu pasauli Narnijas hronikās. Durvis uz turieni, kur mūs mīlēs, un uz turieni, kur mums pārmetīs. Durvis uz turieni, no kurienes iznākot dzīve būs mainījusies. Durvis, pa kurām iziesim laimes spārnoti, un durvis, kuru stenderēs mēs ieķersimies, lai tikai nespertu ne soli tālāk.
Bet dzīvē notiek arī tā, ka attopamies starp durvīm. Vienas aizvērušās, bet otras nav atvērušās. Varbūt kādi no jums tā jūtas šobrīd. Nokļuvuši telpā, kur kontrole pār notiekošo ir zaudēta, un tu nepazīsti pat vairs pats sevi. Tur, aiz durvīm, ir palicis viss, ko varētu saukt par mājām. Pamats ir kļuvis tik trausls, dvēsele tik jūtīga, nejauši notikumi atstāj dziļākas sekas kā parasti. Kaut kas - līdz šim dzīvs - tagad mirst. Šķiet, arī kāda daļa no manis. Kā būs? Kā ar mani būs? Kā būs ar mums? Kur es būšu? Kas ir aiz tām durvīm, kuras man priekšā? Dzīve šūpojas. Vecie padomdevēji un vecās drošības vairs nepārliecina. Ir tāds punkts tur, starp durvīm, kur šķiet - ceļa uz priekšu nav, viss ir zaudēts, priekšā necaurredzama tumsa.
Laiks, kad esi starp durvīm, ir jāiztur. Ir sāpes, tumsas, krīzes, kuras nevar citādi pārdzīvot, kā tikai tās izturot. Ir mazliet jānogaida. Un tam ir savs iemesls. Tur, aiz durvīm, veidojas jaunas dzīves aprises, jauna pasaule. Tajā mēs ieiesim nevis paši, bet tiksim ievesti. Brīdī, kad tā būs kaut nedaudz gatava. Tāpēc ir jāpagaida, lai arī tas nav viegli. Tur, aiz durvīm, kāds tavai dzīvei berž nost rūsu, lai parādītos tās zelts.
Kad jūtamies absolūtā tumsā, kad vairs nezinām un neredzam neko, tad zināsim, ka visā tajā, kas notiek, tomēr ir viena zināšana, viena cerība, viens sapnis. Katrā tumsā ir viena labā vēsts. Šī tumsa ir tumsa starp durvīm. Tas nav strupceļš. Tas nav bezdibenis. Tās nav beigas.
Pienāks brīdis, kad es sajutīšu - kāds maigi ieliek manās rokās atslēgu. Un tumsa būs beigusies. Durvis atvērsies. Lai arī nekas vairs nebūs kā agrāk un es pats būšu tapis cits.
Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: momenti.lv
Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
