Dzintara gabaliņš un torpēda
Ja plosās stipra vētra, un vējjakas ūdensizturība izrādās tukšs solījums, kad to līdz mielēm izmērcē lietus šautras, tomēr ir jāmēģina vēl - sagumušiem pret vēju - paiet kādu gabaliņu uz priekšu. Tā darījām svētdien Liepājā, kad uz Ziemeļu mola bijām divi vien - ja neskaita kaiju barus, tām ņemoties pa jūraszālēm, kuras sanestas kā mīksts paklājs, viļņiem gāzdamies pāri mola augstajai malai. No sākuma gribējām tikai pastaigāties, taču tad iedomājāmies par dzintariem. Tos bieži, sapinušies jūraszālēs, iznesot krastā vētras. Sākām meklēt. Bet ātri kļuva skaidrs - mēs te nebijām pirmie. Šur un tur izskatījās, ka jūraszāles jau krietni pārmeklētas.
Un tomēr mums paveicās. Vispirms atradām divus mazus, mazus dzintara graudiņus, bet meklējām vēl trešo, jo trīs lietas labas lietas. Un, ko domājies, ko ne - atradām! - un nevis mazu, mazu graudiņu, bet lielāko dzintara gabaliņu, kādu jebkad bijām atraduši. Dzidrs, mirdzošs, sapinies melnajās jūraszālēs tas mums mirkšķināja pretī. Kā maza zvaigznīte, kā mazs prieks, kā saules stariņš pavisam no citas puses šajā pelēkajā, trauksmainajā dienā - viļniem un vējiem spītējot.
Priecīgi, ar starojošo dzintara gabaliņu kabatā devāmies krastā.
Nākamā dienā ziņās izlasīju, ka todien krastā turpat blakus - pie Dienvidu fortiem - vētra izmetusi torpēdas fragmentu no Otrā pasaules kara. Tā arī kaut kur bija sapinusies - tikai ne jūraszālēs, bet laikā.
Un tad es iedomājos - tāda ir mūsu dzīve un tāpēc tai vajadzīgs spēks katrai jaunai dienai. Mēs katrs esam un katra mūsu dzīve ir kā jūra, kas sevī slēpj dzintarus un torpēdas. Un tai var trāpīt torpēdas. Dažām mēs vienkārši trāpāmies ceļā, citas ir kā bumerangi, kuras esam reiz izšāvuši mēs. Citas kaut kur rūpīgi noslēpušās mūsu dziļumus, lai tiktu kādā vētrā izskalotas krastā. Ar torpēdām ir jārēķinās un neviens nevar tām izbēgt. Tā tas vienkārši ir. Mums trāpa. Taču tur - jūrā - ir arī dzintari. Tie ir jāatrod, tos jāsameklē, tiem jāiet pakaļ - sagumušiem pret vēju. Jo tie vēstī par mūsu katra un mūsu dzīves, un visas realitātes īsto būtību.
Tā - lai arī pilna mūsu un citu palaistām torpēdām - ir laba. Tā ir labvēlīga, pacietīga, mīloša, svētības pilna. Un dažkārt tas uzmirdz tik redzami - kā jūraszāles sapinies dzintara gabaliņš. Dzīvei ir kāds noslēpums, kuru mēs nekad neatklāsim, bet vienmēr varēsim nojaust. Mēs nezinm, kāpēc notiek tā, kā notiek. Un, kur tas viss mūs aizvedīs. Un, kas tur būs.
Mēs esam bez spēka. Izsīkuši, visu izmēģinājuši. Viss, kas mums deva spēku un ticību līdz šim, ir izrādījusies tikai dekorācija un furnitūra. Visas pozitīvās domāšanas un tukšie solījumi, sevis mainīšanas mēģinājumi un centieni mainīt citus. Visi mūsu redzējumi par to, kādai dzīvei un pasaulei jābūt. Tas viss ir izskalots krastā. Kad mūsu ķermenis un sapņi ir mūs pievīluši.
Tad ticība ir tas, kas paliek. Tā ir kā dzintara gabaliņš kabatā, kad pēdējā torpēda izmesta krastā. Kad viss ir beidzies, tad tas, kas paliek, ir mūsu ticība un mūsu spēks.
Jo vienmēr ir kaut kas, kas vēl ir. Starp torpēdām un viļņiem, jūraszālēm, kurās sapīties vai kā Cibiņam iegulties un nosalt, starp asām dzīves šautrām un līdz mielēm dzīves izmērcētam, vienmēr ir kaut kas, kas vēl ir.
Dzintara gabaliņš kabatā. Tas mums visiem šogad jāatrod, kam vēl nav. Dieva mīlestības dzirksts, no kā nekas nespēj mūs šķirt - nedz tas, kas bijis, nedz tas, kas ir, nedz tas, kas biedē no dziļumiem, nedz tas, kas ceļ augstumos, nedz tas, kas mirst, nedz tas, kas dzimst.
Tāds būs man šis gads. Ar dzintara gabaliņu kabatā es cilpoju tālāk. Pretī jaunai dienai, kas nāk.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
