Gavēnis
Pavisam drīz ir Pelnu diena, šogad, 17.feburāris, kad iesākas gavēnis. Šajā dienā daudzās baznīcās, varbūt arī šogad, notiek dievkalpojumi, kuros cilvēku pieres tiek apzīmētas ar pelniem, ar pirkstu uz tām uzvelkot mazītiņu pelnu krustiņu. Šogad, pandēmijas laikā, daudz kur pasaulē iesaka ar pirkstu pelnu krustu nevilkt, bet nedaudz uzkaisīt pelnus cilvēkam uz galvas. Tas ir epidemioloģiski drošāk. Es arī laikam tā darīšu trešdien. Kaut gan, protams, šogad tas man šķiet dīvaini - vai tiešām pie visa, kas ir un kas notiek ar mums, pie visa tā, kas notiek ar jums slimnīcā, ko jūs piedzīvojiet un kam ejiet cauri, vai tiešām vēl vajadzīgi kādi vēl citi pelni, kurus kaisīt uz galvas, līdzās visiem tiem, cauri kuriem kuļaties jūs un kaut kādā ziņā mēs visi?
Pelni ir mirstīguma un grēknožēlas zīmes. Taču šodien mums vairs nav ar pelniem jāatgādina mūsu mirstīgums. To mums atgādina ziņu lentes. Mēs neviens vairs neesam tāds, kuram kāds - tuvāks vai tālāk paziņa, draugs vai radinieks - nebūtu saslimis. Daudziem, daudziem mums ir kāds vai kādi, kas ir miruši. Mēs staigājam pa pelniem. Šodien ne pelni uz pieres mums atgādina, ka dzīvojam daudzās jo daudzās nožēlās. Pati dzīve mums ber virsū šos pelnus. Ja es nebūtu izdarījis to un to, viss būtu bijis kā agrāk. Ja es būtu ātrāk to un to pamanījis, varbūt man nevajadzētu tagad būt tur, kur esmu. Ja es būtu.. Ja es būtu to vai būtu ko citu. Man šķiet, mēs daudzi šobrīd dzīvojam nepārtrauktā vainas apziņā. Mēs esam bezpalīdzīgi to priekšā, par kuriem jūtamies atbildīgi, kuriem bijām iekšēji solījušies nodrošināt labu dzīvi - ne tādu, kāda tā ir tagad. Mēs jūtamies vainīgi. Un mēs bieži jūtamies it kā kāds mūs par kaut ko sodītu. Kāpēc ar mums tā notiek? Kāpēc tieši ar mani? Ar manu ģimeni? Ko es esmu tādu nodarījis? Un kādreiz arī apkārtējie mums liek justies vainīgiem - ar saviem “gudrajiem” spriedumiem, padomiem, secinājumiem. Un tad es domāju, ko lai dara? Vai mums ir vajadzīgs vēl viens drūms un bēdīgs gavēnis, kad viss jau ir tāpat pietiekami drūms un skumjš?
Nē.
Gavēņa laikā ir jāpievēršas būtiskajam. Kas mani var kaut nedaudz izvilkt no šiem pelniem, no šīs vainas, no šī drūmuma? Cita starpā - ja drīkst mazliet par Jēzu - viņš jau pats arī nebija neko drūms, bargs un saīdzis, kādu viņu šad un tad tēlo kādas cilvēku taisītas gleznas. Viņš pat vakarā pirms apcietināšanas saviem mācekļiem uzrīkoja mielastu un teica - lūk, šādi dariet arī jūs uz priekšu. Un tas nozīmē - ja pat dzīve ir tik sarežģīta, komplicēta, neparedzama kā tagad - mums ir jāatrod laiks arī skaistiem brīžiem savā dzīvē un vienam ar otru. Ir gavēņi, kuros mēs atsakāmies no tā, kas mums sniedz prieku, bet varbūt ir gavēņi, kuros mēs apzināti novēršamies no tā, kas mūsu dzīvi vēl papildus sarežģī, dvēseli apbēdina, garu dara grūtsirdīgu?
Tieši tāpēc - mana ideja ir - šajā gavēnī atteiksimies atteikties no visa, kas mūs iepriecina, iedvesmo, sajūsmina, aizrauj, izkrāso kaut ar vienu priecīgāku toni mūsu ikdienu. Neliegsim sev tos brīžus, kuri mūs uzlādē, iedvesmo, paceļ un atspirdzina. Atteiksimies no visa, kas mūs gremdē, neatteiksimies ne no kā, kas mūs ceļ! Atteiksimies no cilvēkiem, kas mūs vaino, pieķersimies tiem, kas mums uzticas, kas mūs atbalsta, ar kuriem kopā sajūtamies kā kaut mazliet atbrīvoti un spēcināti!
Tāds lai ir mūsu gavēnis šajā gadā!
Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: unsplash.com
Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
