Iet pāri, kad dzīve neļauj
Kad dzīve kaut kam stāv pretī un it kā neļaujās tam, ko vēlamies, tam, ko it kā taču vajadzētu un ko visi no mums pat gaida, iespējams, tas nozīmē - pēc tam, kad vairākas reizes izmēģināts gan šā, gan tā - ka tiekam saukti, aicināti pavisam kur citur.
Bībelē ir tāda “Apustuļu darbu grāmata”, kas vēstī par to, kas notika ar vēl svaigo kristietību tās pirmajos pastāvēšanās gadu desmitos. To uzrakstījis Lūkas evaņģēlija autors, viens ārsts - kā savu otro darbu, kas mazliet līdzīgi kā kad viens autors pēc pirmā veiksmīgā romāna, izdevniecības lūgts, raksta otro - kā turpinājumu pirmajam. Bet Lūkam arī otrais romāns ir labi izdevies - vienīgais, kas mazliet mazina lasīšanas prieku ir, ka pārāk skaidri kristietības pirmie gadu desmiti tiek pasniegti kā liels veiksmes stāsts.
Taču arī šajā grāmatā pienāk brīdis, kad kaut kas sāk neizdoties. Divas reizes šīs grāmatas vienam no varoņiem Pāvilam ir doma, kurp doties, un abas reizes ir teikts, ka “Dieva Gars to neļauj”. Kā tas tieši notika - šī neļaušana - nav aprakstīts, bet šā vai tā - neļauj un viss. Pāvils dodas šurp un dodas turp, bet neļauj. Un tad viņš pieredz sapni - miegā vai nomodā, nav skaidrs, bet naktī - varbūt naktī, kad viņš tā arī neaizmiga. Un sapnī viņš “redz” vienu vīru, kas saka “celies pāri un nāc mums palīgā!” Celies pāri Vidusjūrai uz Grieķiju, citiem vārdiem, no Āzijas uz Eiropu. Un Pāvilā rodas šī spēcīgā apņēmība - doties uz jauniem krastiem. Tā ir sajūta - tur es esmu vajadzīgs, tur - jaunā vietā, jaunā vidē, jaunā dzīves posmā - tur, es esmu vajadzīgs, un tas ir vajadzīgs man. Un dažkārt ir labi, ka šo pārliecību dzirdam no citiem, no kāda cita cilvēka. Ka esam vajadzīgi, ka mums jāmaina tas veids, kā tikām uz priekšu līdz šim. Ka ir jāmaina mērķis un jāmaina - jā, varbūt tik daudz kas no dzīves. Tas ir kā grāmatā “Ciglītis” - mēs nekad nezinam, cik ļoti dzīve var pagriezties, ja atsaucamies, ja sajūtamies vajadzīgi, ja neapklusinam šo balsi ārpusē vai mūsos - ka tā, kā līdz šim, vairs nevar, dzīve vairs neļauj, jā, Dievs neļauj.
Tā ir spēja arī pateikt citiem - Tu man esi vajadzīgs. Tev man jāpalīdz. Ne tāpēc, ka es nevarētu, ka es nezinātu, ka es nespētu, bet tāpēc, ka gribu, lai arī citi piedalās, lai arī citi piedalās manā dzīvē. Jo neviena dzīve nav pati par sevi. Tā vienmēr ir savienota dzīve. Tik ļoti savienota, ka nereti ir kā tilts pāri dažādiem “kontinentiem”.
Vai esat kādreiz piedzīvojuši šo sajūtu - man vairs nav nepieciešams palikt te, man priekšā ir iespēja doties, kur citur? Jo dzīve sastāv ne tikai no nepieciešamībām. Dzīve ved arī pretī jaunām iespējām. Un vienmēr, vienmēr, kaut kas ir iespējams. Es vēlu jums dzīvot nevis tikai tā kā vajag, darīt nevis tikai to, ko vajag, domāt tikai par to, par ko domāt vajag, bet dzīvot arī tā kā gribās, kā sirds saka priekšā, kā Dievs aicina. Un, ja pat pienāktu brīdis, kad kaut kas jāatstāj un kaut kam jāceļas pāri, tad atsaukties šai iespējai.
Evaņģēlijos, Jēzus dzīves stāstos bieži ir sacīts, ka Jēzus staigāja pa ūdens virsu. Es laikam nespēju iedomāties, kā tas varētu notikt saskaņā ar fizikas likumiem. Bet es varu tīri labi iztēloties, kā tas ir - tā ticēt, tā dzīvot, tik vajadzīgam un mīlētam justies, ka vari “iet pāri” bezdibeņiem un dzīlēm, haosam un biedējošajam, iet pāri tam, kas tevi grib nogremdēt, izpostīt, noslīcināt. Iet pāri pretī jaunai stabilitātei, jaunam krastam, jaunam ceļam.
Dažkārt tas ir tikai viens solis, kas šādi dzīvē jāsper…
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
