Kā visam tikt cauri..
Stāsts par gudrajiem no Austrumu zemes ir stāsts, kuru raksturo nenoteiktība. Viņi, zvaigznes vadīti, devās ceļā bez skaidras izjūtas par to, kur nonāks un ko tur, galā, satiks. Un mēs dzīvojam nenoteiktības laikā, un kādu laiku tas tā arī paliks. Nebaidīsimies no tā. Šajā gadsimtā man nepalīdz stāsti par to, ka viss būs labi, ka šo pasauli rīt kāds salabos vai transformēs. Varbūt tā būs, bet varbūt nebūs. Man ir vajadzīgs stāsts, kas man vēstī - no nenoteiktības nav jābaidās un ir jāseko savai zvaigznei, savai sirdij, savai intuīcijai, savai cerībai un ticībai.
Mūs uz priekšu var vest tikai attiecības. Arī gudrie bija vairāki. Viņi nebija devušies ceļā pa vienam. Tāpēc - būsim uzmanīgāki viens pret otru, pieņemsim viens otra nepilnības, robežas, arī spēju un gribēšanas robežas. Celsim viens otru, negremdēsim. Vadīsimies pēc nodoma, kas otrā, nevis pēc iespaida, kādu otrs uz mani atstāj.
Būsim kā gudrie - viņi gāja un gāja un aizgāja līdz galam. Jo viņi palika attiecībās un uz ceļa. Viņi turējās kopā un ja vienam pazuda ticība, tad tas ticēja pārējiem, ja kāds atpalika, to citi stutēja un vilka līdzi un neļāvās pašiem tikt vilktiem atpakaļ. Tāds bija gudro noslēpums - tik vajadzīgs, tik dārgs šajā laikā mūsu draudzei, mūsu sabiedrībai, visai cilvēcei. Viņi gāja, tāda bija viņu taktika - iet. Lai kas notiktu, viņu taktika bija - iet. Un beigās viņu bija satverti un apburti no tā, ko satika. Un viņos dzima taurenis, kuram jau bija cita taktika - lidot.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
