Kad nekam nav jēgas
Nemanot atnākusi kāda diena gadā, kurai līdzīgas mūsu dzīvēs tagad ir daudzas. Šodien baznīcās ir Pelnu diena. Kas nozīmē - tā diena un dienas, kurās viss šķiet pelēks un nekam nav jēgas un nozīmes, viss, ko mēs darām, viss, par ko sapņojam, viss, uz ko ceram, agrāk vai vēlāk pārvēršas putekļos, smiltīs, kas izslīd caur pirkstiem, pelnu pelēcībā - tādas ir tās dienas mūsu dzīvēs, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam itin bieži.
Kad šķiet - nekam nav jēgas. Šī izjūta kā tāds dadzis pie biksēm pieķeras visai drīz - kara atblāzmā dzīvojot, personiskajās dzīves krīzēs, arī slimnīcā caur logu pelnu pelēcībā lūkojoties.
Taču ir vēl viena lieta. Ar Pelnu dienu baznīcās sākas Gavēnis, un tas nozīmē aizdomāties par atteikšanos. Gavēnis ir atteikšanās laiks. Vieni atsakās no dzīves priekiem, citi no dirnēšanas feisbukā, vēl citi kaut ko neēd, citi atkal tieši apņemas kaut ko īpašu ēst, - nu tādā garā. Bet nokāpsim mazliet dziļāk. Varbūt spēks jaunai dienai rodas kaut kur dziļāk mūsos? Tāpēc daudzās baznīcās Gavēņa laikā aizdomājas par cita veida atteikšanos - tā saistīta ar mūsu domām, jūtām, apziņu. Torņakalnā mēs gandrīz katru gadu pievienojamies vienai lielai visai pasaulei apkārt ejošai Gavēņa laika akcijai - “Septiņas nedēļas bez!”
Šogad tās ir 7 nedēļas bez krišanas izmisumā - tā vēstī šīs akcijas vadmotīvs.
Kā būtu, ja mēs 7 nedēļās līdz Lieldienām mēģinātu atteikties no tāda pasaules redzējuma, ka nekam nav jēgas? Ka mēs atteiktos iegrimt šādā izjūtā par savu dzīvi, par krīzēm, kurās esam, par krīzi, kas ir pasaulē. Atteiktos iegrimt tajā, ka neko jau nevar, ka nekas jau neizdosies, ka nekam nav jēgas, ko darām, kā cīnāmies, ko lūdzam, par ko iestājamies.
Izmisums saka - nekam nav jēgas, bet es tam stājos pretī ar gaismu. Es pats varu būt maza gaismiņa šajā tumsā. Jūs daudzi jau zināt, kā tas ir - stāvēt pie sava bērna gultas nodaļā vai intensīvā terapijā - kur dūc, pīkst, ekrānā ņirb gaismas, cipari, zigzagi. Taču, kā būtu, ja es pats nolemtu būt maza gaismiņa tajā visā - savā dzīvē, sava bērna dzīvē, šīs pasaules dzīvē? Pats sākt par gaismu būt. Tas nenotiks uzreiz, bet varbūt ar 7 nedēļām varētu pietikt..
Mēs varētu apņemties turpmākajās 7 nedēļās mosties augšā no izmisuma. No tā, ka nekam nav jēgas. Mosties un vilkt vaļā tumšos aizkarus. Mosties ar gaismu no izmisuma. Redzēt to gaismu, kas grib iespīdēt mūsu logos, jā, kas jau spīd.
Šorīt no rīta nelieli mīnusi. Bet žilbinoši skaists saullēkts. Un vienā brīdī - tajā mazajā, pirms saule izslej savu zeltaino malu, brīdī starp krēslu un gaismu, pirms saule redzama, bija redzams tās stars. Nekas vairāk - kā tikai tās stars, kas vēstīja par to, kas tūlīt būs. Ticēt šim staram. Ticēt gaismai. Un, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav nevienas tumsas - jo tā visa piesista pie krusta.
Tāpēc jums viens mazs uzdevums rītdienas rītam. Kad pamodīsieties, neraujieties uzreiz augšā. Varbūt tāpēc pamostieties mazliet agrāk. Un palieciet 15 minūtes guļot zem savas segas. Aizkariem vaļā. Mostošai rīta gaismai nākot istabā. Palieciet kādu brīdi šajā gaismā. Uzņemiet to sevī. Un sajūtiet, ka tā laba. Un tad sakiet sev - tagad gan es varu celties. Celties augšā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
Foto: momenti.lv
