Kad Tevi ierauga
Kad Tevi ierauga, kad ierauga Tevi, nevis to, ko vari vai nevari, ar ko esi slims vai vesels, ko esi sasniedzis vai pazaudējis, kas no ārpuses vai iekšpuses, kad nevis to, bet Tevi ierauga, tad dzīve iegūst krāsas, spēku, kaut vai šai stundai.
Lūkas evaņģēlijā ir kāds stāsts par to, ka Jēzus sinagogā dziedina vienu saliektu, pie zemes noliektu sievieti, kas nespēja vairs iztaisnoties - tāda viņa tiek aprakstīta šajā stāstā. Pirms 18 gadiem - kā rakstīts - kaut kas notika šī cilvēka dzīvē, pēc kā viņa vairs nespēja iztaisnoties. Kaut kas viņu vilka pie zemes, spieda viņu lejā, lika nodurtu galvu skatīties tikai uz leju. Un viņa jau bija aizmirsusi - kā tas ir - dzīvot bez šīs salauztības, bez šīs saliektības. Varbūt arī, ka no ārpuses viņa izskatījās labi, taču iekšpusē - sarāvusies čokurā.
Un tad kādu dienu, pēc tik daudziem gadiem, viņa aizgāja uz sinagogu un tur bija viens vīrietis, vārdā Jēzus. Un viņš viņu ieraudzīja. Nevis, ka viņš pamanīja viņas kroplību vai dīvainumu - kā dažkārt mēs blenžam uz cilvēkiem, kas ir citādāki nekā mēs, nē, Evaņģēlijā skaidri un gaiši ir pateikts, ka viņš ieraudzīja viņu. Nevis viņas nepilnību, bet viņu pašu. Kad kāds tā ierauga mūs, kad mēs tā topam no kāda saredzēti, tam piemīt dziedinošs spēks. Kad kāds tā redz mūs. Kad mēs tā topam saredzēti, mēs iztaisnojamies un sākam celties augšā.
Slimnīcā esot, daudz kas mūs velk uz leju. Dažkārt pie tā ir jau tā pierasts, pie šīs kaites, ka grūti atcerēties, kā bija pirms, kad vēl varējām iztaisnoties. Taču mums ir jāzina, ka esam redzami, mums ir jāzina, kas mēs katrs esam bez tām sāpēm, kuras piedzīvojam. Dievs uz mums skatās nevis, lai pamanītu kādu darvas pilienu mūsos, bet lai šajā skatienā mēs izlasītu, ka esam spēka nevis nespēka piepildīti. Uz mums skatās mūs Mīlošais. Ar labvēlību un draudzīgumu, ar mīlestības pilnu skatu. Mūsos redz to, kam sevī bieži paši vairs vai vēl neticam.
Kā attīstīt sevī šādu skatu, skatoties otrā… Sev nozīmīgajos un mīļajos cilvēkos, savā bērnā. Redzēt to, kas cilvēks ir patiesībā, savā sākotnējā Dieva radītajā būtībā. Tas, kas mūsu dzīves saliec, tās saliec noteiktās formās. Arī slimība mūsu dzīvi saliec kādā formā, kuru mēs pēc kāda laika sākam uztvert par to, kas esam. Taču tā ir tikai forma, tās ir tikai sliedes, kurās dzīve ievirzījusies, nevis cilvēks pats.
Vai tu tici, ka mēs kļūstam kā veseli, kad kāds mūs tā ierauga? Ka dzīve tad iztaisnojas un vairs nav slima. Kad kāds tevī redz tevi pašu…
Kas mani tā redz? Kuru es tā redzu?
Tādā skatienā slēpjas spēks, ko mēs varam iedot viens otram.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
