Krāsa

            Aizpagājušā naktī kādi ļaundari centās aizdedzināt Torņakalna baznīcas durvis. Viņiem neizdevās. Apdega - gar durvju stenderi līdz rokturim - tikai krāsa. Pats koks - gandrīz pilnībā - palika neskarts. Varbūt vienā vietā tikai uguns un karstuma ievainots.

            Un tad es iedomājos, ka arī mums ir pavisam citādi izdzīvot savas krīzes un zemestrīces, ugunsgrēkus un likteņa triecienus izdzīvot, ja mēs esam kā durvis, kuras sedz krāsa. Nevis tērauda plāksnes, bruņurupuča bruņas, aizsisti ar skārdu dvēseles logi, bet krāsa. Pietiekami bieza, gruntīga. Pietiekami skaista, tāda, kas nenomāc, nepārspēj, nedevalvē to, ko klāj - koku.

            Mēs esam kā durvis no koka. Šo - joprojām elpojošo, dzīvo, spēcīgo un ievainojamo koku - mēs nedrīkstam pazaudēt savas dzīves ugunsgrēkos. Tas mums vēl būs vajadzīgs,  no tā mēs dzīvosim, kad vētras pāries - jo kaut kā un kaut kad tās pariet vienmēr.

            Bet mums ir katram vajadzīga pietiekami bieza krāsa, kas šajā brīdī mūs sargā. Iedomāsimies katrs savu mīļāko krāsu. Oranžu, zilu, zaļu, bet varbūt visās varavīksnes krāsās. Mūsu dvēseles, mūsu iekšējā pasaule nav kaila, padota visiem vējiem, visiem karstumiem un aukstumiem. Mūs klāj - kāda izturība, kāds spēks, kāda aizsardzība. Kad es domāju par savējo, man šķiet, es pats neesmu to radījis. Tā ir radusies pati kā Dieva dāvana.

            Bet mēs paši neesam šī noturīgā, aizsargājošā krāsa. Mēs esam tas, kas dziļāk - aiz visām krāsām un arī maskām. Mēs esam tas, ko nevar nodedzināt, izbirdināt, izbradāt un iznīcināt.

            Mūsos katrā ir kaut kas dzīves un likteņa neiznīcināms. Lai cik apdedzis, melns un bezcerīgs arī kādreiz viss neizskatītos.

 

  Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.