Lieldienas un rētas
Kaut kā ierasts, ka Lieldienas ir ļoti gaišas un tīras - kā daudzās senās gleznās redzams. Tas viss ir tik gaiši, tik balti, tik tīri un reizē arī - tik nereti maz atbilstoši tai dzīvei un realitātei, kurā dzīvojam.. Dzīvē nekas nav žilbinoši balts, bet gan kaut kur netīrs, kaut kur nobrāzts, noskrambāts, ielocīts, salāpīts. Pat krēsls, kurā sēžu, kaķa nagu noasināts.
Arī mūsu dzīves vairs nav tīras un nesaburzītas. Tās vairs nekad tādas nebūs.
Lieldienu stāstā augšāmceltais Jēzus saviem mācekļiem neparādījās kā nupat piedzimis bērns - bez rētām, bez pušumiem, bez sasitumiem, bez netīrumiem, kas ieēdušies pēdās. Evaņģēliji vēstī, ka Viņš bija pazīstams pēc savām rētām - no krustā sišanas un piekaušanas, un pēršanas iegūtajiem ievainojumiem, pušumiem, zilumiem, naglu rētām, kas vēl nemaz nebija rētas, bet joprojām nesadzijušas vātis. Jēzus bija pazīstams pēc zilumiem un pušumiem nevis saķemmētiem matiem un nupat uzvilktām žilbinoši tīrām drēbēm, vai pēc labām smaržām smaržojošs.
Jēzus bija vienās brūcēs un viņš neizlikās, ka arī ar dvēseli būtu viss kārtībā. Viņš bija satriekts un ievainojumiem noklāts - Augšāmceltais. Un tas nozīmē, ka Augšāmcelšanās neizdzēsa nevienu no pēdām, kas bija radušās dzīvojot dzīvi un pārciešot nāvi. Šīs pēdas nekur nebija pazudušas, tās visas kā viena bija redzamas, jūtamas, atklātas - simtkārt vairāk nekā pirms nāves. Tur nekas nebija tīrs, sakārtots, pārsiets, sataisīts - un tāds tas arī paliks. Tas man ir mierinājums. Augšāmcelšanās neizdzēš rētas, tās paliek. Tām ir nozīme. Tās mūs raksturo. Pēc tām, tieši pēc tam, pazīst.
Vai nav tā, ka mēs patiesi viens otru sākam iepazīt un sevi otrā un otru sevī atpazīt tikai tad, kad sākam dalīties ar savām dzīves rētu pieredzēm, kad sākam rādīt savas rētas. Nav iespējams sajust ar otru patiesu saikni, kamēr otrs nav dalījies ar mani savās grubuļainajās, salauztajās, sīkumainajās, salūzušajās dzīves daļās. Mūs var iedvesmot citu sasniegumi, skaistie vārdi, tikumi un gudrība, taču tikai tad mēs sākam justies mazāk vientuļi, ja otrs ar mani sāk dalīties savās neveiksmēs, savās ievainotajās dzīves daļās. Kad kāds mums sāk rādīt savas rētas, vairs negribās iet projām.
Tas man liek domāt par to, cik nozīmīgas ir šis pašas dzīves atstātās zīmes mūsos. Tās mūs nekas nepamet. Viss, kas ar mums ir noticis, arī ar mūsu ķermeņiem. Katrs ļaunums un katrs prieks. Katra naidīga lieta, ko esam pateikuši citiem un kas ir pateikts mums. Katra laipnība un katra bēda, visi smiekli un visas asaras. Mēs to visu tādā vai citādā veidā nesam līdz, mēs esam sava dzīves stāsta iemiesojums.
Es domāju, ka mums labāk ir neticēt tām Augšāmcelšanos attēlojošajām gleznām, kurās Jēzus ir sakopts un spīdošs, it kā nekas slikts īsti nebūtu noticis. Jo tāda Augšāmcelšanās - tik pēc perefektuma un pilnības smaržojoša - ir nesasniedzama. Mūsu rētas un sāpes, bēdas un pušumi vienmēr būs daļa no mūsu dzīves, bet ar tām mūsu stāsts nebeigsies, tās nav mūsu dzīves kopsavilkums. Pat, ja esam iesprostoti savās sāpēs, ieslodzīti savā pagātnē, sapinušies savā dzīvē tā, it kā tas viss jau būtu kā kaps - nav tāda akmeņa, kas nevarētu novelties nost. Un šāda dzīve gan ir sasniedzama. No jebkura punkta mūsu dzīvēs - sasniedzama.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
