Mākoņi
Nereti dzirdēts, ka Dievs esot debesīs. Mūsdienu zinātne visu labi zina par debesīm, un šajās visiem labi zināmajās debesīs Dievs atrodams nav. Šāds fakts pierādījies nav. Taču vai nevarētu tā būt, ka tas, ka Dievs ir debesīs, ir nevis fakts, bet bilde? Līdzība, glezna, metafora.
Kas tad ir debesīs? Tajās visbiežāk, kad paceļam augšup galvu, mēs redzam mākoņus. Mākonis ir savāda lieta. Viņam nekad nav kāda noteikta forma. Mākonis te izskatās pēc vilka, te pēc ziloņa, tad pēc dažām minūtēm pēc pūķa un tad atkal pēc nezvēra ar lielām ausīm - un tā tālāk. Mākonis nekad nav taisniem leņķiem, tas neieņem noteiktu formu, bet tādu, kādu tajā brīdī izveido vējš un redz mūsu iztēle. Un neviena forma nepastāv ilgi, tā mainās un nekad nebeidz mainīties.
Kad sakām, ka Dievs ir debesīs, tas nozīmē - Viņš nemājo noteiktā formā, Viņu nevar neviena forma noturēt, ielikt rāmjos, Dievs vienmēr no visa, kurā Viņu ievietojam spītīgi spraucas laukā. Mēs aprakstām, izmērām, apstiprinām un sakām - te ir Dievs, te Viņš darbojas, te Viņš mājo un tikai acis pamirkšķinam, un Viņa vairs tur nav. Visbiežāk Viņš ir tur, kur mums tas liekas neticami. Neiespējami. Dievs vairāk pieder nevis kādiem likumiem, kārtībām, paredzamībām, tam, ko var salikt pa plauktiņiem, bet gan sapņiem, pēkšņām, spontānām idejām, fantāzijām, cerībām un ilgām. Dievs vairāk pieder gāzes nevis bremzes pedālim. Viņam pieder tas, kas mums šķiet neiespējami. Viss labais, kas vien var būt.
Arī mēs - cilvēki - lieli un mazi esam vairāk līdzīgi mākoņiem nevis plauktiņiem. Mums ir ķermenis, ko var izmērīt, nosvērt, diagnosticēt, analizēt, ķermenis, kas var saslimt, ķermenis, ko var izārstēt, bet ne vienmēr. Un mums pieder dvēsele un gars - neaprakstāmais, nenosveramais, vienmēr veselais un nebeidzamais.
Var tā būt, ka tad, kad mūsu ķermenis jūtas ļoti slikti, mēs paši nemaz tik slikti nejūtamies. Varbūt, tā arī ir ticība un drosme - nenovienādot sevi ar ķermeni, apzināties, ka nevis tev ir slimība, bet tavam ķermenim, un tajā pat laikā šo ķermeni turpināt mīlēt, tam palīdzēt, bet no otras puses ļoti domāt par to, kas palīdz ne tikai ķermenim, bet tev, tavai dvēselei, tavam garam, tavai dzīvei. Jo mēs neesam tikai no šīs pasaules. Mēs esam ne tikai šīspasaules, bet arī Dieva bērni. Lai kas ar notiktu mūsu ārpusē, mūsu ķermenī, savā iekšienē vienmēr esam pilnīgi brīvi - mūžīgi, vienmēr esoši, tādi, kuriem vienmēr ir nākotne.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
