Mākslas darbs
Empātija ir raudzīties, klausīties, lūkoties otrā cilvēkā tā - kā apbrīnojot mākslas darbu. Mēs nevērtējam, neanalizējam, nekritizējam, nenosodām, bet raugāmies ar atvērtām acīm, ausīm, atvērtu sirdi otrā kā mākslas darbā.
Kad mēs mācāmies tā raudzīties otrā, un sajūtam, ka tādā pašā veidā raugās uz mums, mūsos atbrīvojas liels spēks būt tiem, kas mēs esam.
Otrs cilvēks - mazs vai liels - ir Dieva radīts. Otram cilvēkam ir tiesības būt tieši Dieva radītam - nevis tādam, kā es viņu gribu redzēt, tādam, kādu es viņu spētu tad mīlēt. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu dzīvi un arī uz savu nāvi. Katram cilvēkam ir savs ceļš, un nereti mēs varam tikai mācīties šo ceļu respektēt, godāt, vērot. Un to, ko mēs nespējam akceptēt, mēs varam respektēt.
To, kas ir postošs, satraucošs, biedējošs, nepieņemams - to visu, ko mēs nevaram mainīt, ietekmēt, pagriezt citā virzienā, - mēs varam mācīties respektēt. Otrs cilvēks ir tāda pati Dieva radība kā koks, vai zieds, vai kalns, vai upe. Mēs stāvam tās malā un ieelpojam tās dvēseli. Un tas nozīmē - mēs mīlam.
Dažkārt nekas cits nav iespējams. Ja gribam palikt, ja vēlamies rūpēties, mīlēt, būt līdzās. Dažkārt mēs nevaram darīt neko. Taču mūsu palikšana līdzās var kļūt par iespēju kaut kam darboties caur mums. Universam, Lielajai Realitātei, Dievam.
Varbūt tā ir vēl lielāka māka par darīšanu - ļaut, lai caur mums kas lielāks un dziļāks par mums darbojas, pieskaras, ietekmē.
Bet mēs esam līdzās. Savam mazajam mākslas darbam.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
