Mana daļa pie dzīves galda
Kad izredzētā tauta izbēga no verdzības un devās cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi, viņiem ātri vien izsīka visi līdzpaņemtie pārtikas krājumi. Viņi kļuva par to ļoti neapmierināti un sāka “kurnēt”. Dieva atbilde uz šīm saprotamajām un visādā ziņā loģiskajām raizēm bija neparasts ēdiens vārdā “man” (ebrejiski “kas”), ko mēs iztulkojam vienkārši kā “manna”. Šī “manna” parādījās no rīta, un katram tā bija jāsavāc šai dienai. Iekrāt to nākamajai dienai nebija iespējams, jo tā sabojājās. Citiem vārdiem, ja cilvēks centīsies iegūt vairāk nekā viņam šodien vajag, iegūtais sabojāsies un sabojās cilvēku pašu.
Kas ir šī noslēpumainā “manna”, kas nāk no debesīm un ko nevar sataupīt rītdienai?
Jūdu teologs Fridrihs Veinrebs raksta, ka saņemt “mannu” nozīmē mīlestībā saņemt savu daļu no dzīves galda. Savu attiecību un līdzdalības daļu ģimenē, savu daļu no aicinājuma un profesijas, savu grāmatu daļu, kas tev jālasa, savu naudas daļu, lai dzīvotu, savu daļu, kur un kādā mājā un vietā dzīvot - savu daļu, kas tev tiek dota un kas tev ir jāpaņem, “jāsalasa”. Katram mums ir šāda sava daļa, un tāpēc visa mūsu satraukšanās un salīdzināšanās vienam ar otru, visi mūsu centieni dabūt sev labāko daļu pie dzīves galda, tas viss ir kā pārspīlējums, lai padarītu sevi svarīgāku nekā tu esi, it kā “mannas” daudzums būtu atkarīgs no tevis. Bet mums ir tikai jāiziet dzīvē un jāsavāc tas, kas ir vajadzīgs “ēšanai”, mūsu, tieši mūsu katra atsevišķai paša dzīvei.
Kādreiz par savu daļu ir arī jācīnās. Dzīves galdam var uzbrukt “kaitēkļi” - viss, kas dzīvei traucē, kas tai stāv pretī, kas to grib izpostīt un dažkārt iznīcināt. Tie grib mums mūsu daļu pie dzīves galda atņemt un tad ir jācīnās - pat ar zobiem un nagiem līdz pēdējam nepadodoties un nekapitulējot. Mums nav jāļaujās, ka citi vai kas cits atņem mums to daļu no dzīves galda, kas mums nāk no debesīm.
“Manna” nāk no debesīm, bet, lai to savāktu, ir jārīkojas, “manna” pati rokās nekrīt, kabatas nepiepilda, tā atrodas uz zemes, tā ir jāpaceļ, jāsavāc - šī mūsu katra vienam no otra atšķirīgā daļa. Iepretī “mannai” tu nedrīksti palikt pasīvs. Tev ir jāstrādā un jārosās, lai šo savu “mannas” daļu iegūtu. Taču šai aktivitātei, šai rosībai ir jābūt priekpilnai, rimtai, paļāvības pilnai. Bez savstarpējas konkurences kā vārnām par vienu maizes gabalu cīnoties, bez alkatības, bez pārņemtības ar to, ka tev nepietiks. Šo savu daļu nevajag vākt trauksmē, ka pietrūks, ka vajag vairāk, ka vajag to, kas citiem, vai žēlojoties, ka mums nav, bet citiem galds pilns.
Mēs mierīgi, uzticoties un ar prieku vācam katru dienu savu “mannu”, bet arī atstājam vietu savā dzīvē svarīgākajam, kur “mannas” vākšana beidzas, kur mēs paliekam ar to, kas ir, un ļaujamies citai pasaulei, mūžībai.
Šo, mūsu dzīves svarīgāko daļu - atšķirībā no mannas, - mēs nevaram savākt rosoties un darbojoties. Šī daļa atklājas, kad paliekam mierā, kad esam mierā viens ar otru, ar savu dzīvi, ar savu “mannu”, ar vakardienu un rītdienu, ar šo brīdi, kad esam mierā ar Dievu. Katrs saņem savu daļu pie mūžīgā miera, pie lielās Pestīšanas, pie mūžīgā prieka.
Vai mēs ļaujamies būt - šī miera, šīs lielās drošības un brīnuma - satvertiem? Jo tieši tur ir mūsu dzīves centrs un tās jēgas avots. Nevis “manna” un tās daudzums.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
