Mazais pūķis Kokosrieksts

            Zem hematoonkoloģijas nodaļas Bērnu slimnīcā ir Klusuma telpa. Ja izej pa nodaļas durvīm, pa kreisi kāp lejā, tad cauri vienām durvīm un otrām, tad pa kreisi un atkal pa kreisi, tu nonāc Klusuma telpā, kur patiešām ir pavisam klusu, dziļā pagrabā, zem biezas nodaļas grīdas, tālu no visiem trokšņiem. Telpā vēl ir divi tādi krēsli, kuros apsēžoties, iestājas pilnīgs klusums. Pavisam pilnīgs klusums. Kādreiz tāds vajadzīgs. Klusumā varot sadzirdēt Dieva elpu.

            Bet naktī Klusuma telpā var dzirdēt soļus. Kāds tur staigā. Taču, ja mēģināsit staigātāju atklāt, viņš noslēpsies un jūs paliksit bešā. Bet es zinu, kas tur staigā. Tas ir mazais pūķis Kokosrieksts. Pazīstat tādu? Ja nepazīstat, paprasiet saviem bērniem, gan jau viņi zinās.

            Par viņu ir sarakstītas biezas grāmatas. Tas ir - pašas tās varbūt nav tik biezas, bet, ja tās visas saliek kopā, tad iznāk visai bieza grāmatu kaudze. Bet nevienā grāmatā nav sarakstīts vēl tas, ko Kokosrieksts ir sadomājis darīt Bērnu slimnīcā.

            Viņš grib bērniem vakarā no nodaļas bēniņiem dziedāt šūpuļdziesmas, lai bērni labāk aizmieg. Tāpēc viņš jau četras nedēļas ir dzīvojis Lutera draudzes kora klavierēs un mācījies dziedāt. Nevienam gan nav bijusi nojausma, ka viņš tur ir. Vienīgi, kad klavieres stūma pa draudzes nama grīdu, kādreiz varēja dzirdēt, ka tur iekšā čīkst Kokosrieksts. Viņam nepatīk, ka viņu kaut kur stumj. Visi domā, ka čīkst grīda, bet tur čīkst Kokosrieksts.

            Vislabāk Kokosriekstam patīk iedziedāšanās. Tad visi izdod visādas skaņas un arī Kokosrieksts visiem bļauj no klavierēm līdzi. Un, kādreiz, kad diriģents ir pagriezies pret kori, viņš ar asti pāršķir nošu lapu. Diriģents domā, ka tas ir vējš no ventilācijas sistēmas, bet tas ir mazais pūķis Kokosrieksts. Bet nu viņš ir pietiekami iemācījies dziedāt un grib dziedāt pats  - no slimnīcas bēniņiem bērniem šūpuļdziesmas. Kokosrieksts zina visu par notīm un taktīm, viņš pat zina, kas ir forte un kas ir diēzs.

            Un Kokosrieksts dzied. Varbūt viņš arī dziedās Dziesmu svētkos. Tikai viņam jāuzmanās, ka no dziesmu prieka viņš nesāk spļaut uguni. Jo Kokosrieksts ir ugunspūķis. Pagaidām Kokosrieksts dzied vēlos vakaros hematoonkoloģijas nodaļas bēniņos, tur, pie paša jumta. Viņam ir mazas, mazas klavierītes un - tā kā katrā sevis cienošā slimnīcas nodaļā ir arī Taurenis - hematoonkoloģijas nodaļas taurenis ir sarunāts par nošu turētāju. Mazais, krāšņais, gaismā vizuļojošais nodaļas Taurenis tur nošu lapas, bet Kokosrieksts spēlē un dzied.

            Lejā tas ir dzirdams tikai pilnīgā klusumā. Kad skrien, un ņemas, kad steidzās un kārtojās, kad satraucās un darbojās, Kokosriekstu dzirdēt nevar. Tikai pašā vakarā, kad viss norimis, un bērni iemieg, tad - var sadzirdēt, ka kaut kur tepat, tepat līdzās ir Kokosrieksts, kas dzied. Un bērni iemieg. Bērni viens pēc otra laižās miegā, un arī nodaļas Taurenis sāk žāvāties.

            Kokosrieksta pūķu šūpuļdziesmas slīd pa nodaļu, apķeras ap vecākiem, sapinās caurulītēs, pieglaužas bērniem, uzsit ar knipi ārstiem un re, tas piepeši kļūst jūtams - viss kļūst veselāks, viss kļūst gaišāks, it kā zvaigznes no debesīm nonākušas tuvāk.

            Bet tas ir tikai mazais pūķis Kokosrieksts.

            Esiet uz mirkli klusi. Un klausieties. Jūs nevarat viņu nedzirdēt.

            To, ka viss pamazām kļūst veselāks.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja