X
A A A A A
-A A A+

Mīlēt

            Tuvojas Ziemsvētki. Tie kalendārā ierakstīti, tāpat kā daudz kas cits mūsu dzīvē, kam mums jāgatavojas, ko mums jāplāno, par ko mums jādomā, kur mums jābūt, kas mums jādara. Daudziem no mums Ziemsvētki nav ne prātā, taču tie tuvojas un ir ierakstīti lielākā kalendārā nekā tikai mūsu telefonos un papīros. Bet kādreiz Ziemsvētki nav ne prātā arī tāpēc, ka visi plānotāji dzīvē zaudējuši nozīmi, visu tajos šī brīža dzīves realitāte pārsvītrojusi.

            Kalendāra Ziemsvētki pienāks, tas ir paredzami.

            Taču Kristus piedzimšana, kuru Ziemsvētkos svinam, nebūt nebija paredzama. Tas, ar ko dzīvē sastapās Marija, Jēzus mamma, un Jāzeps, Marijas vīrs, nebija pirms gadiem plānots, izdomāts, apdomāts, norezervēts. Tas viss notika pēkšņi un neviens nevarēja zināt, kā tas beigsies. Viss varēja notikt pilnīgi citādāk nekā to tagad lasām Ziemsvētku stāstā.

            Kāpēc notika tā, ka mums tagad ir šāds Ziemsvētku stāsts? Jo Marija un Jāzeps - katrs savā veidā un brīdī - nepavisam ne bez šaubām un bažām par to, kas nākotnē varētu būt - uzticējās realitātei, uzticējās tam ceļam, kurā ievirzījās viņu dzīves, teica Jā - tam, kas notiek, tam, uz ko dzīve aicina, tam, kas dzīvē atklājas.

            Varbūt var to izteikt citādāk - tie visi notikumi, cauri kuriem viņi gāja un kurus šodien pazīstam kā Ziemsvētku stāstu, veidoja viņu abu spēja vai drosme mīlēt realitāti.

            Teoloģe un mācītāja Barbara Brauna Teilore saka: “Visgrūtākais garīgais darbs pasaulē: mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu - satikt otru cilvēku nevis kā cilvēku, kuru tu vari izmantot, mainīt, dziedināt, glābt, pārliecināt vai kontrolēt, bet vienkārši kā cilvēku, kurš var atbrīvot tevi no tevis paša cietuma, ja tu to atļauj.”

            Bet varbūt varam to attiecināt arī uz mūsu katra paša dzīves realitāti, kurā šobrīd atrodamies? Tas nebūs viegli, tas nebūs pašsaprotami. Varbūt tas būs pat neiespējami. Un tomēr.

            Kā tas būtu, ja mēs savu dzīvi satiktu nevis kā to, ko mēs varam izmantot, mainīt, dziedināt, glābt, pārliecināt vai kontrolēt, bet kā kaut ko, kas mani pašu dara brīvu no tā priekšstata, ilūzijas, cietās pārliecības, kas esmu es un kas ir mana dzīve? No tā, kas ir mana pārliecība par to, kas dzīvē notiek tagad un uz kurieni tas mani ved.

            Mīlēt dzīves realitāti.

 

            Savs spožums ir saulei, savs mēnesim. Savs spožums arī zvaigznēm. Kas tevī ir mazs, kļūs liels. Kas tevī ir baiļu pilns, saņems drosmi. Dzīvs kļūs tas, kas tevī šobrīd ir miris. Ap tevi būs mīlestība - arī tas, kas samezglots ir, atraisīsies, kas noguris un ievainots, saņems spēku.

            Savs spožums ir zivīm, savs putniem. Savs spožums arī izjauktai dvēselei. Arī Augšāmcelšanai. Naktī ir diena, un tumsa tevi netumšo. Savs spožums ir tam, kas tagad, savs tam, kas būs tad. Savs spožums arī tam, kas starp. Ņem. Ēd. Dzer. Saki vienu vārdu, vai divus.

            Vai tu tas esi - jautāju naktī?

            Es tas esmu es.

            Atver savu sirdi. Es esmu šeit.

                                                                                                                                    (Birgit Mattausch)

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja

 

Atpakaļ