Nebūtības robeža

Kaut kur manā dzīvē ir robeža starp būt vai nebūt. Daudzi no šīs robežas izvairas kā vien spēj. No šīs ārkārtīgi nepatīkamās un satraucošās robežas. Taču dažus šī robeža pārsteidz negaidot. Vienā dienā tā ir klāt. Un nebūt netaisās vienā dienā zust. Un mūsu dzīve sāk vīties šīs robežas tuvumā, pierobežā starp būt vai nebūt. Nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Reiz pie šīs robežas atsitušies, sadauzījušies, savainojušies, ieguvuši pirmās rētas, mēs sākam apjaust - šī robeža kļūst neizbēgama mūsu pavadone. 

Mēs varam pie šīs robežas izmisumā raudāt. Dusmās kliegt. Niknumā kost. Censties no tās bēgt. Mēs to varam un to drīkstam, mums pat ir tas jāvar. Taču mēs arī varam izlemt - pie šīs robežas kaut ko darīt. Kaut ko tur stādīt. Kaut ko tur būvēt. Kaut ko tur mīlēt. Par kaut ko tur rūpēties. Kaut ko tur izturēt. Kaut ko tur gaidīt. Kaut kam tur ticēt. Pie robežas starp būt un nebūt.

Dzīvot šīs robežas tuvumā nozīmē dzīvot ar bēdām, ar bezpalīdzīgumu, salauztību, ievainojumiem, vientulību, nāvi, vainu un bailēm. Nevis tikt tam visam pāri, bet iemācīties dzīvot ar – šiem, daudzejādā ziņā mēsliem, bez kuriem tavas dzīves zemē nevar izaugt nekas vērtīgs, nekas augļus nesošs, nekas pasauli iepriecinošs un dziedinošs. Es domāju, ka tā tas tiešām ir.

Autors: Linards Rozentāls,  Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: unsplash.com

 

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros