Nekustīgais tur kustīgo. Vai arī nē.
Pirms 250 gadiem dzejnieks Johanns Volfgangs Gēte savas mājas dārzā Veimārā lika uztaisīt skulptūru. Uz zemes nolika stabilu akmens kubu. Un uz tās novietoja akmens lodi. Nu tā, ka nekustās. Drošais, stiprais, nekustīgais kubs tur kustīgo, nestabilo lodi. Tā jābūt. Tā ir labi. Ja nekustīgais notur kustīgo. Varbūt Gēte tādā veidā teica paldies par to, ka viņam dzīvē gājis tīri labi.
Taču pēc 250 gadiem kāds cits mākslinieks, beļģis, vārdā Kriss Mārtins, uztaisīja citādāku skulptūru. Viņš - pretēji visai loģikai - apakšā nolika akmens lodi. Un tai virsū smagu kubu.
Man šķiet, ka dzīvei tuvāk ir šī skulptūra. Kustīgais notur nekustīgo. Kad dzīvē viss apgriežas otrādi un nekas vairs nav paredzams. Kad viss ir kustībā, un vairs nekas nav stabils. Tie paši akmeņi kā Gētem, tik pēc divarpus gadsimta. Taisnība laikam ir abiem. Nekustīgais notur kustīgo un kustīgais nekustīgo. Kā ir Jums? Kas Jūsu dzīve šobrīd ir pilnīgi nestabils? Un - kas ir stabils? Un, kā viņi viens ar otru satiek?
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: vecteezy.com
