Nepabeigtība

            Man pieder kāda bilde. Tā nav gleznā, papīrā vai aiz stikla mazā rāmītī. Uz to es lūkojos, kad esmu šeit. Pāris reizes gadā dzīvoju te vairākas dienas, kur no rītiem gaisā jaušams jūras elpojošais tuvums. Sēžu rīta klusumā un lūkojos cauri stiklotajām durvīm. Strupi nopļautais mauriņš pāriet pļavā, kura uz mirkli ielokās grāvī un tad stiepjas - līdz pat mežmalai, gar kuru iet ceļš. Un tad tur sākas mežs - līdz man nezināmiem tālumiem. Pie grāvja saauguši daži koki. Ar gadiem tie pastiepušies garāki. Vakaros šeit nāk staigāt stirnas. Pēdējos gados bildes kreisajā pusē meža skatu sarūtojis Bites tornis.

            Katru reizi, kad atbraucu, bildē kaut kas ir mainījies. Bērzi bildes labajā pusē pamazām aizsedz baznīcu. Kaut kas šajā bildē vienmēr paliek arī nemainīgs - taču tikai tāpēc, ka to redzu no tāluma. Viss, uz ko skatāmies tālumā, šķiet nemainīgs, viss, kas mūsu tuvumā - ņirbošs un kustīgs - kā putniņš, kurš šajā brīdī šķiļas.

            Es mācos no šīs bildes nepabeigtību. Tā nekad nebūs pabeigta. Vienmēr te kaut kas būs izaudzis, pamainījies, pazudis - vienmēr, kamēr būs šī pasaule. Miljardiem šādu bilžu ir. Katram ir jātrod savējā, pie kuras pasēdēt un pieredzēt, ka arī tu esi kādā bildē, kas vēstī - katrai lietai ir savs laiks. Tava dzīve var ielocīties grāvī, bet, re, te blakus sāk slieties kāds tornis, kurā būtu jāuzkāpj. Mana dzīve vienmēr paliks nepabeigta. Katra mūsu dzīve. Es mācos šo nepabeigto skaņdarbu spēlēt. Tas nekas, ka nezinu, ar ko tas beigsies.. Lai tas beidzas vienalga ar ko - es mācīšos šo vienu takti, šo vienu rindiņu - mācīšos, iemācīšos un zināšu, cik tā skaista. Katra melodija ir skaista - arī sarežģītā un skumjā.

            Man pieder kāda bilde. Es mācos tās nepabeigtību iemīlēt. Un zinu, es arī esmu kāda cita bildē. Un tiem cilvēkiem, kuros es dzirdu, kā tie manas dzīves nepabeigtību pie sevis dungo, tiem es uzticēšos, tie būs mani draugi un eņģeļi. Ar tiem es sajūtos esam vienā bildē.

            Un pakāpjos uz savas dzīves jumta. Kāda bilde tur paveras? Kādas skaņas? Kāds tāls, pāri galotnēm saucošs skats.

            Es šad un tad uzrāpšos līdz galotnei. Līdz Lielajai dzīvei. Un tad kāpšu lejā dzīvot savu maziņo. Ar Lielās dzīves spēku.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: L. Rozenāls

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.