Pielūgšana
Kad Adventa laikā, tuvu Ziemsvētkiem esot, ar gudrajiem no Austrumu zemes stāvam pie silītes Betlēmes mājā, tad - kā Bībelē teikt - viņi metās ceļos un jaundzimušo Ķēniņu pielūdza.
Taču līdz tam viņiem bija vēl jānonāk.
Pēc garā, garā ceļā, smagās nastas nesot, pēc nogurdinošajām naktīm, kad bija jāiet un nedrīkstēja gulēt, lai nepazaudētu zvaigzni no acīm, bet pēc tam dienā mokoties ar bezmiegu. Pēc visām šīm pūlēm un grūtībām, karstumā un aukstumā, tuksnesī un šķērsojot upes, gudrie nu stāvēja silītes priekšā vilšanās pilni. Vēl lielāku izmisumu grūti iedomāties, jo tas, ko viņi redzēja, viennozīmīgi nebija tas, ko viņi bija cerējuši ieraudzīt. Kur tad ķēniņš, kur tad galms, kur tad pils un kur tad zirgi?
Mīļā Zvaigzne, vai tiešām? Tu mūs atvedi pie silītes? Tas būtu - ja šodien mūs ielūgtu pie Valsts Prezidenta uz pieņemšanu, bet aizvestu pie kaķa dzeramā trauciņa zem Vanšu tilta, kur Pils laukuma Muris dzīvo, un teiktu - te, lūk, tas viss ir. Gudrie netiek gudri. Neizprot šo visu. Kā pie tā visa te nonākuši.
Tā nu viņi stāv, gudrie vīri, bez valodas, šajos brīnumos lūkodamies.
Ko darīt ar šo bērnu silītē? Ja viņš būtu tāds ķēniņš kā pārējie, vajadzētu mesties viņa priekšā ceļos, sist galvu pie zemes, tad piecelties un atpakaļ ejot, nepagriežot, nedod Dievs, ķēniņam muguru, pazemīgi ķēniņa apartamentus atstāt. Bet ko darīt ar šo?
Un “nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza.” Bet varbūt tas notika ne tik ceremoniāli? Nomesties lejā pie silītes, mazā bērna līmenī, saķert viņa rociņu, pabužināt matus, sakārtot knupīti, paspēlēties ar grabulīti, paucināt īsu brīdi rokās, kaut ko nodziedāt - vai tāda neizskatījās patiesībā šī “pielūgšana”?
Gudrie bija ieplānojuši iespaidīgu pielūgšanas brīdi, iestudējuši runas, atbilstoši saģērbušies, bet tajā, kas notika, nebija ne miņas no tā visa. Te bija kas īsts. Bez zelta, bez vīrāka un mirrēm. Tikai tas, kas mēs esam, kas mēs esam un varam būt viens otram.
Viņi paspēlējās ar bērnu, pagrabināja grabulīti - kādu kauliņu, apķēra Jāzepu, apķēra Mariju, un asaru pilnām acīm atvadījās. Visas dāvanas atstāja un arī to, kas nebija kā dāvana domāts - oāzē noplūkto granātābolu, uz ceļa atrasto vienu skaistu akmentiņu, olīvkoka zariņu, pāris dateles, kas bija vēl palikušas pāri. Bet viens gudrais no savas somas izvilka brīnumaini skaistu segu, nē, vieglu austrumu paklāju un apsedza ar to mazo bērnu, kurš lidinājās savos sapņos.
Vēlāk Jēzus uz šī paklāja spēlēsies, iedomāsies, ka tas viņa lidojošais paklājs. Uz šī paklāja viņš sāks rāpot, un uz šī paklāja viņš pirmo reizi kritīs un pirmo reizi celsies augšā. Uz šī mīlestības pilnā paklāja viņš spers savus pirmos soļus.
Tas varbūt ir viss, ko mēs varam. Iedot savam bērnam mīlestības pilnu dzīves sākuma paklāja, kas viņu cels vienmēr augšā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto: unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
