Purva taka
Netālu no Liepājas, Dunikas pusē, ir purvs. Liels purvs. Kad kādreiz būs laiks un spēks - aizbrauciet tur, kur šim purvam pāri ved taka. Tās sākums ir skābaržu audzē. Tie ir slaiki, vareni, kuģu mastiem līdzīgi koki. Tos apkampjot, var pat sajust to skābardi, kas katrā mūsos, to mugurkaulu, bez kura nevar. Taču skābaržu audzi pametot, zem kājām sāk vīties taka, kas iet cauri purvam. Vienkārši cauri - bez līkumiem un skatu torņiem, bez izkārtnēm un loku lokiem. Vienkārši cauri. Stundas laikā tu esi purvam pāri. Un tad stunda - atpakaļceļam. Turp un atpakaļ.
Un tad es domāju - katra cilvēka dzīvē kaut kur atrodas purvs, kurā var nogrimt. Kaut kur mūs katru gaida sāpes, kurām var netikt pāri. Lai kāds skābardis augtu mūsos, vienā brīdī zem kājām sāk vīties taciņa, kas ved mūs purvā. Mūsu dzīvēs ir daudz mierīgu, šalkojošu priežu mežu. Saules apspīdētu pļavu. Siltu smilšu pilnas pludmales. Daudz dzirkstošu strautu, kas met sejā ūdens miglu. Bet tad dzīve - es nezinu, kāpēc, man nav atbilžu un varbūt nekad nebūs - mūs ieved purvā. Katru no mums - savā. Jo arī šis purvs pieder pie manas dzīves. Šis purvs, kurā šobrīd esmu es. Kurā stiegu es. Kurā grimstu es. Kurā man nav pie kā pieturēties, no kā atsperties. Tas ir mans purvs, kuram man jātiek pāri. Es stāvu pie loga un skatos uz rudens lapu izrotātiem kokiem. Tālumā skan tramvajs. Dzied putni. Bet manas kājas stieg purvā. Es vairs nevaru apgriezties un doties apkārt. Es arī nevaru stāvēt uz vietas. Katrs mirklis, kuru pavadu nekustīgs, gremdē mani dziļāk. Man jāiet, man jāceļas - bet kā?
Lai tiktu pāri purvam, vajag būvēt taku. Pa maziem solīšiem. No maziem skābaržu dēlīšiem, tavas dzīves mugurkaula dēlīšiem. Tu noliec vienu cerības dēlīti un uzkāp uz tā. Palēkā. Pašūpojies. Pazvalsties. Vai stipri turas. Varbūt apgulies diendusā. Tad paņem otru cerības dēlīti un noliec. Nostiprini. Turas. Un dodies tālāk. Katra diena varbūt pietiek vienam solītim. Bet pāri purvam tādu ļoti daudz. Bet arī dienu ļoti daudz. Kaut kad, kaut kur zem kājām būs atkal cieta zeme. Jo mēs esam ceļā pāri purvam, virs kura vienmēr velkas negaiss.
Tāpēc - turi kabatā vienmēr mazu koka dēlīti. Vai klucīti. Lai ir pie rokas - kad dzīve ievedīs purvā. Lai ir no kā sākt - būvēt taku pāri. Katram cilvēkam dzīvē ir jāuzbūvē taka pāri savas dzīves purvam. Jo nav jau variantu. Kā citādi dzīvot ar sāpēm un bailēm, neziņu un vilšanām? Kā gan citādi dzīvot ar purvu sevī, ja nav takas tam pāri?
Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: momenti.lv
Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros
