Sacīkstes

            Vai jums, gadījumā, nav tāda sajūta, ka piedalāties sacīkstēs? Kādā rītā jūs pamodāties un atskārtāt, ka esat nokļuvuši dīvainās sacīkstēs, par kuras noteikumiem ir tikai miglaina nojauta. Kurš izies pirmais un kuram paliks labāk ātrāk? Katram iedalīts savs celiņš, sava gulta, savi aparāti. Katram uzstādīta diagnoze. Sacīkstes, no kurām nav iespējams izstāties. Kurām neviens no mums nav gatavojies, neviens nav tām piekritis, bet kurās mēs visi esam iekšā. Kā beigsies šī diena? Vai es būšu mazliet tuvāk finišam? Vai arī taisni otrādi - man vēl jāskrien kaut kāds neizskaidrojams soda aplis. Nogurums, izsīkums, neziņa. Vai kāds grib, lai es caur šo kļūstu stiprāks? Kaut ko iemācos? Izeju laukā gudrāks? It kā jau es tagad tāds nebūtu! Nē, man jātiek no šiem sacīkšu tīkliem laukā. Es vairs nevaru. Un punkts.

            Es domāju, ka šī sacīkšu izjūta ir pazīstama daudziem, kuri aizdomājas, kas ir dzīve. Un ne jau tikai tiem, kas nokļuvuši slimnīcā. Pat tik senā tekstā kā Bībele mēs atrodam domu, ka daudzi uzskata, ka dzīve ir kā sacīkstes. Un tad mēs katrs skrienam, klupdami krizdami.

            Taču es esmu atradis tur vēl vienu domu. Bībelei vispār ir tāda indeve, ka tā visu cenšās apgriezt otrādi. Jūs domājat tā, bet patiesībā ir citādāk. Jums ir teikts tā, bet es jums saku šitā. Kādā Bībeles teikumā ir rakstīts, ka patiesībā tās ir sacīkstes, kurās skrien Kristus. Mīlestība. Rūpes. Un, ja tā, tad no sacīkstēm pāri paliek tikai vārds. Es drīkstu savu dzīvi saredzēt citādāk.

            Tātad.

            Šķiet, ka tās tad ir sacīkstes, kurās uzvarētāji būs visi un zaudētājos nepaliks neviens. Tur nebūs dažādas vietas un medaļas no atšķirīgiem metāliem, bet visas no zelta. Neviens nepaliks bez balvas, tās visas būs vienlīdz vērtīgas, bet katra atšķirīga - kā mēs visi. Un skrējiena ātrum būs pielāgots lēnākajiem, tajās skriesim, tipināsim viens uz otru gaidot, viens otram pieskaņojoties, viens otrā klausoties un viens otru atbalstot. Tās būs vēl neredzētas sacīkstes un varbūt tās jau notiek, tikai mēs - skriedami kā līdz šim - neesam vēl to pamanījuši.

            Nevarētu tā būt?

            Mīlestība nenorietēs, un Dieva labvēlība pret mums nenoslīks kādā mūsu dzīves sajukumā un akacī. Es esmu nenogrimstošs Dieva jūrā.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.