Saknes un spārni
Mums katram ir savas saknes un savi spārni. Tāpēc esam vienlaikus līdzīgi kokiem un vienlaikus putniem. Varbūt arī tāpēc pārsvarā putni dzīvo kokos?
Mums ir stipras saknes kā kokiem, un tas mums ir jāatceras, jāapzinās, jāsajūt jo īpaši tādos dzīves laikos un laikmetos - kā tagad, kad pūš spēcīgi vēji un mūs mētā - uz vienu un uz otru pusi. Un vēl arī uz trešo un nezin vēl kuro. Jo šis ir laiks starp pasaulēm, starp kaut ko, kas aiziet un vēl nav aizgājis, un starp to, kas nāk un vēl atnācis. Tātad, laiks starp. Bet laikā starp - pūš caurvēji. Varbūt tie arī ir vēji, kas tagad klimst pa pasauli. Tādos caurvējos ir jādomā par saknēm. Kas ir tas, kas mani tur un notur, kas ir, pie kā man jāpaliek un pie kā man jāturās. Kas ir tas, no kā nedrīkstu atkāpties ne par sprīdi. Manas saknes, kas ir tik lielas, ka tās izpletušās daudz, daudz plašāk kā vien varu iedomāties. Es neesmu tikai kaut kur pa roku galam zemē iebāzts miets, ko katrā mīļā brīdī var pārlikt kur citur. Es esmu koks, dēstīts pie dzīvības upēm, un manas saknes - varbūt - stiepjas pat līdz apvārsnim. Man ir saknes un es turēšos pie tām.
Mums katram ir saknes, un mums katram ir arī spārni. Tas mums jāatceras, jāapzinās, jāsajūt jo īpaši tādos laikos un laikmetos - kā tagad, kad tik daudz kas mūs spiež pie zemes, liek pieplakt, sasting, baidīties, nekustēties, neelpot. Tādos laikos, kad tik daudzu sirdis pārakmeņojas, asinis sastingst dzīslās, kad uzvējo aukstums un drēgnums kā no kapa, ir jādomā par spārniem. Kas mani ceļ un paceļ, kas liek jau kuro reizi celties augšā un pacelties pāri tam, ko deguns rāda vai aprēķina prāts. Kas ir tas, no kā es nedrīkstu necelties, kas ir tie spārni, kurus es nekad, nekādos apstākļos . nedrīkstu nolaist. Mani spārni, mani dārgie spārni - spārni starp mūsu saknēm, starp mūsu dzīves zariem, spārni, kuri dod mums apvāršņa sajūtu, liek mums redzēt tālāk, plašāk, drošāk, māca mums uzticēties un paļauties. Un ļauties tam vējam, kas caurvējiem pretī stājas. Tam - Dieva vējam, elpai, dvašai - ļauties un lidot savas saknes kā spārnus vēcinot. Un kad kaut kas mani kavē celties, lidot, doties augšup - ir svarīgi atcerēties - tas, kas mani kavē, tas, kas man traucē doties uz priekšu, tās nav manas saknes. Nekad. Tas, kas mani kavē, nekad nav - nedz manas saknes, nedz mani spārni. Ar tiem viss ir kārtībā.
Mums ir saknes un mums ir spārni. To apjaušam, kad laiks kļūst vēss un gaiss sāk smaržot pēc mitras zemes. Un gaisā sāk lidināties pirmās sniegpārsliņas. Tuvojas laiks, kad zeme ieraujas savās saknēs. Un debesīs apklust putni. Kad viss ieraujas saknēs, tieši spārni saņem jaunu spēku. Jo spārnu spēks slēpjas saknēs. Un sakņu spēks spārnos.
Saknes un spārni. Tā piedzimst mīlestība un pasaulē uzaust gaisma.
Gaismu gaidot.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
