Saules stars
Foto: “Cutting a sunbeam”, Adam Diston, 1886
Kļūst rudenīgi. Daba iet savu ceļu, lai kas mums apkārt un ar mums nenotiktu. Vēl nupat jutāmies kā vasarā. Bet naktis kļūst vēsākas. Rīti tumšāki. Lieti biežāki. Un rodas sajūta, ka gribās ievīstīties, ietīties - dziļāk sevī, tuvāk savai dvēselei, nākt mājās. Un viena no šīs nedēļas manām atklāsmēm - tik neparedzamos laikos kā šie, kad tik daudz kas var mainīties vienā dienā, un mēs nezinām, vai varēsim to gribam, vai gribēsim to, ko varēsim - daba paliek vienīgā, kas ir paredzama. Tā seko kādam iekšējam plānam un nekas to nevar novirzīt no ceļa. Šajā mēnesī es priecāšos un pateikšos par visu, kas ir paredzams, kas notiek tā, kā plānots, kā nodomāts. Dabā un arī savā dzīvē.
Kāds nezināms dzejnieks raksta:
“Saule lec. Ņem šķēres. Pārgriez saules staru. Tad liec to mazā stikla trauciņā un cieši aizvāko. Kad sauli atkal mākoņi segs, tev rokās saules stars būs, ko modināt spēsi un pats saulei pamosties.”
Viss labais, kas šogad ir ienācies, izaudzis, nobriedis, nu tagad jāapzinās, jāaptver, jānosauc vārdā. Un sevī ‘jāiekonservē” - lai mums ir no kā izdzīvot ziemu līdz pat nākamajam pavasarim. Un ne jau par augļiem un dārzeņiem te stāsts. Bet par saules staru, par gaismu, cerību, spēku un ticību. Mums rokas ir pilnas ar saules stariem, sirdis ar cerību. Kaut arī ir rudenīgi.
Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros
