Sofija
Baznīcās kādreiz dzirdamas dīvainas skaņas, neizprotami trokšņi. Citi saka, ka tas vējš vai ka čīkst vecās koka grīdas, nemanāmi kustās lielās koka konstrukcijas. Tā var būt. Tā notiek arī šeit, Torņakalnā. Tāda sajūta, it kā kāds šeit dzīvotu. Staigātu. Tā esam to jau gadiem pamanījuši.
Bet pagājušā gada 1. janvārī, kad pēc dievkalpojuma stāvēju pie baznīcas durvīm un visiem vēlēju laimīgo Jauno gadu, pie manis pienāca kāds bērns. Viņš iedeva man zīmējumu, ko esot nupat te, baznīcā, uzzīmējis.
Bērns bija uzzīmējis meiteni ar kroni galvā, kas stāv balkonā un skatās tālumā un uzrakstījis: “Šeit dzīvoja princese Sofija. Viņa allaž skatījās pa logu un gaidīja savu īsto mīlestību - savu īsto laimi. Sofija gaidīja 10 000 gadu. Tad šī vieta pārvērtās baznīcā un tā atkal bija pilna. Vienmēr ieklausieties Sofijā.”
Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Bet kopš tā laika mēs sākām iztēloties, ka šeit tiešām dzīvo šī princese Sofija.
Paskaties baznīcas logos. Aiz tiem tur kaut kur - ir Sofija. Tulkojumā - “gudrība”.
Gudrība.
Vislielākā.
Ieklausies Gudrībā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
