Suns
Kādā novembra pelēcīgā dienā aptvēru, ka dienas spēks un dienas prieks var būt arī kaut kas pavisam mazs un negaidīts, bet pietiekami spilgts, lai par to varētu domāt vēl dienām un, re, pat mēnešiem ilgi.
Vienkārši izstāstīšu, kā bija.
No Mazirbes baznīcas līdz Dundagas ceļam var iet zolīdi pa ceļu, kas vijas garām kapiem, bet var arī iet pa šauru celiņu - pa taisno cauri mežam. Vasarās tur uzbrūk odi. Bet rudenī odi guļ un var mierīgi iet, neviena neapdraudētiem. Kad jau kādu laiku bijām tā mierīgi gājuši, piepeši mums garām milzīgā ātrumā aizmetās suns. Mazliet paskrējis tālāk, viņš apstājās, sāka ošņāties te un tur un sāka turēties mums kādus pārdesmit metrus priekšā. No sākuma mēs domājām, ka suns ir no tuvējām mājām, katrā ziņā viņš bija māju suns ar kakla siksniņu. Tad mums likās - viņš pieder vienam vīram ģeodēzistam, kurš šosejas malā kaut ko mērīja. Tad mēs sākām saukt, lai suns iet uz mājām, bet viņš negāja, tā vietā turpinot turēties mums priekšā. Baiļojoties par viņa drošību mēs pārgājām Kolkas - Ventspils ceļu un devāmies tālāk uz Mazirbi. Suns skrēja pa priekšu līdz, taču tuvāk mūs sev nelaida, kad gribējām paskatīties, vai uz kakla siksniņas nav uzrakstīts viņa saimnieku numurs, kam varētu piezvanīt. Suns, acīmredzami, bija vai nu nomaldījies vai aizbēdzis, par to vairs nebija šaubu. Un tad kādā brīdī viņš pazuda. Šķiet, ka mēs paši nogriezāmies vienā ieliņā, ko viņš nepamanīja, vai arī viņam radās kādas citas darīšanas.
Bet mēs devāmies tālāk kājām uz Saunagu cauri piejūras mežiem, pasēdējām uz soliņa, runājāmies, dzērām ceļā savu kafiju no termosiem un par suni vairs nedomājām. Tas bija aizskrējis savos ceļos. Taču liels bija mūsu pārsteigums un pat izbīlis, ka pēc jau vairākām stundām Košraga centrā, ja par tādu var saukt nelielo māju puduri jau vairākus kilometrus aiz Mazirbes, piepeši izdzirdējām negantu kņadu. Un ieraaudzījām, ka mūsu jau zināmais suns, atkaudamies no kāda korgija, kurš visiem spēkiem centās aizkavēt viņa skrējienu cauri savam apsargātajam īpašumam, drudžainā un pārlaimīgā priekā auļo uz mūsu pusi, absolūti laimīgs, ka beidzot sadzinis mums pēdas. Varu iztēloties, kā viņš bija skrējis cauri mežiem, mūsu pēdas meklēdams! Un šīs - mums līdz šim pilnīgi svešais suns - tagad lēkāja mums apkārt, bija tik priecīgs un laimīgs, kā reti kuru tādu esmu pēdējā laikā sastapis. Kad bijām atguvušies no šīs vētrainās satikšanās, suns turpināja skriet mums pa priekšu, ošņāties šur un tur, ik pa brīdim tagad mūs uzmanīdams, lai atkal kaut kur nepazūdam.
Tad piepeši suns apstājās un sastinga. Pacēlis galvu ieklausījās kādā mums nedzirdamā skaņā. Paskatījās uz mums it kā atvadīdamies. Un mežonīgā ātrumā metās atpakaļ - it kāda saukts. Kāds viņu bija pasaucis atpakaļ, tik skaidri un nepārprotami tas izskatījās.
Vairāk mēs viņu nekad neredzējām.
Šo neparasto suni, kurš mūs pavadīja, uzmanīja, pazaudēja un atrada.
Vai viņam bija kāds uzdevums? Vai kāds viņam bija licis mūs sargāt ceļā? Esmu dzirdējis, ka suņiem esot kopīga dvēsele, viņi atrodoties daudz lielākā mijiedarbībā viens ar otru nekā mēs, cilvēki. Tā viņi spēj viens otram nodot ziņas ārpus laika un telpas robežām. Lai arī tas izklausās neticami, noliegt arī to nevaru - savu ar suņiem pieredžu dēļ.
Lai kā tas tur nebūtu - šis suns bija mūsu tās dienas prieks un enerģijas lādiņš. Mēs priecīgi devāmies tālāk, runādamies par suni, kurš kā tāds eņģelis - mūs atrada un mūs mīlēja - kaut uz dažām stundām.
Viņš bija kāds, kurš bija laimīgs mūs redzēt, laimīgs pie mums skriet, laimīgs ar mums iet.
Ir taču tādi - suņi, cilvēki, eņģeļi - arī jums, vai ne?
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
