Svētdienas rīts

Katru svētdienas rītu - ja atļauj laiks un pienākumi - esot slimnīcā ir vērts pusdeviņos no rīta doties vienā pavisam īsā pastaigā un aizstaigāt līdz koku un krūmu puduriem, nelielai pļaviņai, kas tagad karstumā izkaltusi atrodas starp Vecāku māju un Vienības gatves bruģi. Varbūt pat var paņemt līdzi ūdeni vai brokastu maizīti. Un iekārtoties - apsēžoties zālē vai uz segas, vai vienkārši atbalstoties pret Vecāku mājas gaišo koka sienu. Vai aiziet līdz pašai slimnīcas sētai un raudzīties cauri tās spraišļiem. Pēc brīža tas sāksies. Mazliet vēl jāpagaida. Vienu svētdienu tas ir garāk un izjustāk, citu īsāk un vienkāršāk - bet vienmēr tas ir bezgalīgi skaists svētdienas sākums, ko iespējams slimnīcā piedzīvot.

            Katru svētdienas rītu pāri Torņakalnam atskan mazās pareizticīgo baznīciņas daudzo zvanu spēle. Pagājušā svētdienā to dzirdēju arī es - stāvot pie atvērtā Vecāku mājas loga un klausoties kā kāds tiešām zvanu spēles virtuozs saceļ cerības un prieka vētru miegainajā Torņakalna gaisā. Ritmi un melodiju iedīgļi, vieglas un dobjas skaņas, saspēles un treļļi - nerimstas kādas padsmit minūtes.

            Zvana skaņa rodas, tā mēlei piesitoties pie vienas un tad pie otras zvana malas. Kad zvana mēle aizsniedzas līdz pašai malai, tā rada skaņu un vibrāciju. Tā šūpojas no vienas malas līdz otrai un iešūpo arī pašu zvanu. Zvans atgādina dzīvi - ar tās galējībām, augstumiem un dziļumiem, vieglumiem un grūtumiem, sākumu un beigām, mieru un nemieru. Kādi domā, ka zvana skaņu vibrācijas palīdz mūsu organismam atgūt līdzsvaru. Kaut ko aizsērējušos mūsos izkustināt, jaunu enerģiju dzīvē sajust. Nomierināt, dziedināt. Varbūt. Klausīties zvana skaņas nekad nenāk nevienam par ļaunu.

            Kad pirms vairākiem gadu desmitiem nodaļā, kas tagad hematonkoloģiskā, naktīs strādāju pats - kā dārgus brīžus atceros agros rītus, kad nodaļā vēl visi gulēja, bet es stāvēju pie atvērtā loga un klausījos Torņakalna baznīcas pulksteņa sitienus un tramvaja treļļus Tipogrāfijas ielas pagriezienā.

            Ja esat slimnīcā vai dzīvojiet kaut kur tai apkārt - sāciet svētdienu, klausoties mazās baznīciņas zvanu spēles. Domājiet par cilvēku, kurš tajā brīdī - nemaz nezinādams, vai kāds viņu klausās - zvanos izspēlē savas dvēseles krāsas. Domājiet par šīm skaņām kā nolēpumainu dāvanu, kurā tiecās jūsos kaut ko pamainīt, sakustināt, izvēdināt, iezvanīt. Pieplociet šīm skaņām, atverieties tām, aizmirstiet par visu citu.

            Svētdien. Apmēram 8.30. Pļaviņā aiz Vecāku mājas. Ziema vai vasara, saule vai sniegs. Labrīt zvani visiem, kas slimnīcā, bērniem, kas pamodušies.

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.