Taktika
Katrā slimnīcas nodaļā un katrā palātā, katrā gaitenī un katrā kabinetā svarīgs ir pulkstenis. Visam ir jānotiek laikā - tieši tajā, kad kam jānotiek. 10.15 ir jābūt tur, bet 12.40 būs tas. 14.30 visi būs prom, bet 17.20 jāsāk gaidīt vakariņas. Un tamlīdzīgi. Bez pulksteņa slimnīcā nevar, jo tad sāksies jandāliņš. Viss sajuks kopā, un sāksies jukas, sastrēgumi, un visi sadursies pierēm kā buki.
Taču tad kad diena beigusies, un visa skriešana pulkstenim pakaļ beigusies, laiks palēninās, un tu sāc dzirdēt, kā tas tikšķ. Agrāk bija pulksteņi, kas tikšķēja. Arī tagad daži tādi vēl ir, bet tajos tikšķ sekunžu rādītāji - tik-tik-tik. Senajos pulksteņos tikšķēja pats to mehānisms. Tur bija visādas sīkas detaļas, zobratiņi, atsperītes un viss kaut kas cits, kam es nemaz nezinu nosaukumus. Tas viss darbojās tik ilgi, līdz pulkstenis atkal bija jāuzvelk. Tad viss atkal tikšķēja, un pulkstenis turpināja rādīt pareizu laiku. Man viens vēl tāds pulkstenis mājās ir. Katru dienu tas jāuzvelk. Bet tam nevajag ne bateriju, ne elektrības, tas tikai jāuzvelk, tas nekad nevar beigties, tas nekad nevar palikt tumšs, to nekad nevajag uzlādēt. Un arī ciparu rādītāji naktī spīd - tie ir ar īpašu, tumsā mirdzošu krāsu nokrāsoti.
Pulkstenis dažkārt var uztraukt. Ja kaut kur kavē. Bet pulkstenis var arī nomierināt. No bērnības atceros, kad naktī pamodies dzirdēju - pulkstenis tikšķ. Un vienmuļajā, klusajā skaņā - it kā mierīgā elpā - klausoties atkal aizmigu.
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš par pulksteni ir uzrakstījis dzejoli. Tas man ļoti patīk.
Viņš saka - pulksteņa galvenā taktika ir iet. Tik-tak-tak-tik. Vienalga, kāda būtu taka, vienalga, kāds būtu ceļš - galvenais tam ir iet. Arī, kad visapkārt viskautkas notiek, traks un labs, pulkstenis tikai iet, gar to, kas apkārt darās, viņam nav daļas. Kādreiz tas ir ļoti gudri - tā iet. Jo citādi traks var palikt.
Pulkstenis iet pa apli - ko varbūt nemana tie, kuru pulksteņos spīd tikai cipariņi. Ar spīdošajiem cipariņiem ir tā problēma, ka tie tikai skaita, skaita klāt - it kā līdz kaut kam, kas būs - labs vai slikts. Bet tam pulkstenim, kas tikšķ, ir apaļa ciparnīca un tur viss iet uz riņķi nevis tiecas nezināmā nākotnē. Lai kur pulkstenis ietu, viņš vienmēr nonāk pie apaļās stundas. Jo viņš pats iet pa apli. Kādreiz ir labi iet pa apli. Pamazām viss kļūst pazīstams, viss, kas ir viens un četri, septiņi un divi. Dzīve kļūst paredzama, pazīstama. Tādai tai vajag arī būt - vismaz kaut kam no tās.
Apaļā stundā - dzejnieks jautā - kas tad notiek apaļā stundā?
“- pa saki pa saki
apaļā stundā
kas ar mums notiks?
kas ar mums būs?
- apaļā stundā
atvērsies durtiņas
izlidos dzeguze
pateikt - kukū!”
Lūk, tā.
Es gribu katru dienu noķert kaut vienu brīdi, kur tas notiek tā. Kur kaut kas vai kāds tev vienkārši pasaka - kukū! Ne ka tu esi “kukū” vai pasaule “kukū”, bet ka dzīvē, kurā mēs skaitam minūtes, stundas, rādījumus, ciparus, mēs sākam skaitīt arī tos laimīgos brīžus, tos brīžus, kad mēs esam tikpat laimīgi un priecīgi kā dzeguze apaļā stundā.
Tāda dzīves taktika.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
