Torņakalna baznīcas zvans
Es rakstu nevis to, kas jāraksta, bet ko nevaru neuzrakstīt. Es rakstu par to, ko esmu ieraudzījis, aptvēris, sapratis. Ar ko gribu ar jums dalīties. Tāpēc nevaru noklusēt to, ko aptvēru, ejot pa sniegoto taciņu cauri slimnīcas parkam pagājušo trešdien ap pustrijiem dienā uz kādu nodaļu kristīt kādu puisēnu - kura dzīve iesākusies grūtas slimības ēnā.
Todien manai baznīcai Torņakalnā bija 130 gadu jubileja. Baznīcu iesvētīja 1891.gada 24.februārī pusdivos dienā. Tāpēc arī mēs šajā pašā laikā todien padimdinājām baznīcas zvanu. Un stundu vēlāk ejot cauri slimnīcam parkam iztēlojos, ka šis zvans bija zvanījis ne tikai par godu kādiem reiz uzceltiem mūriem, bet jo īpaši par šo mazo puisēnu, kurš nezināmās nākotnes apdraudēts un vienlaikus Dieva sargāts un vests no pašas dzīves sākuma.
Mazais puisēns un lielā baznīca lejup gar sliedēm - tas piepeši kļuva kaut kas viens. Es domāju - ja viņš pieder kaut kam tik varenam un lielam, paliekošam un nesagraujamam, ko nekādas vētras un viļņi nevar izpostīt, tad tajā ir kāda cerība un apsolījums, kas tālu pārsniedz visu to, ko mēs katrs varam šim bērnam apsolīt.
Slimnīcā kristības notiek citādāk nekā baznīcā. Tur patiešām nav “garu runu”, bet ir daudz sarunu. Mēs sarunājamies, uz gultas malas sēžot un starp mums - šis bērns. Viņš dzīvo savu dzīvi un klausās, to cilvēku aptverts, kuri ir gatavi kaut ko darīt viņa labā, mīlēt un svētīt. Tā arī baznīca sākas - tur, kur mēs esam kopā, klausāmies viens otrā, klusējam, neizplūstam garos skaidrojumos, kāpēc ir tā, kā ir un kāpēc nav savādāk. Kur var apraudāties un pasmaidīt, kur var vienkārši nolasīt dažus Bībeles teikumus un pārējais runā pats par sevi. Kur mēs varam sajust visā tajā Jēzus klātbūtni, Viņa izmisumu un sāpes pie krusta: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tur arī nekas cits nav iespējams un vajadzīgs. Un tomēr tur ir viss. Tur pamostas kāda saite. Tur sāk skanēt kaut kas neapklusināms.
Mostas izturība, kas var pastāvēt sāpēs, neziņā, briesmās, bēdās. Mostas uzticība, kas ir spēcīgāka par tavu diagnozi, slimību, likteni, visiem ārējiem un iekšējiem apstākļiem. Mostas cerība, kas palīdz mums dzīvot, apzinoties visu realitāti - arī briesmas, tumsu, ciešanas. Kad tas viss dzimst mūsos, tad ciešanas rada izturību, izturība uzticību, uzticība cerību, bet cerība vienmēr mūs noved - galu galā - pie mīlestības uz visu lielo dzīves ceļu.
Mostas, jo vienmēr ir kaut kāds zvans, kas to pamodina. Kāds zvans tev uzzvana. Un liek celties augšā pēc katras jaunas tumšas nakts.
Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
